Ilmārs Rimšēvičs, kas Latvijas Bankas prezidenta pienākumus pildīja 18 gadus, pirmajā tiesu instancē atzīts par vainīgu kukuļņemšanā. Arī otrs apsūdzētais – uzņēmējs Māris Martinsons – atzīts par vainīgu, tikai kukuļa došanā. Visu Ir rakstu lasiet šeit.
2013. gada 21. marts. Rimšēviča un Martinsona saruna – Ilmārs Rimšēvičs (IR), Māris Martinsons (MM), Viktors Ziemelis (VZ)
IR: Un mūsu, mūsu vēl šitas te draugs no Trastenes neatbrauca?
MM: Viņš sestdien būs. Viņš nav Latvijā. Viņš sestdien būs pie manīm. Tad es runāšu.
IR: Tur būtu labi, tad viņi, nu, iedotu, iedotu, nu. Cik tagad, sotaks iedots? Jā? Nu, vismaz vēl iedotu simt piecdesmit vai pusi. Jā?
MM: Kā viņam vispār tur iet?
IR: Viņam ļoti labi iet. Viņam iet labi. Tiešām. Jā. Vienīgie, ko “drāž” ir Baltikums. [..] Jā, jā, jā. Viktors atpūšas? Vai kur viņš ir?
MM: Viņš kaut kur, jā, Dubaijā vai kur pie sevīm. Viņš jau tur dzīvo vispār. Viņš jau tagad tā, pa brīžiem.
2013. gada 8. aprīlis. Rimšēviča un Martinsona saruna
IR: Izdevās ar Viktoru drusku parunāties, Māri, par tām mūsu lietām?
MM: Ar Viktoru?
IR: Jā.
MM: Nē, nu kā? Nu, mums jau interesē tas, tas jūsu mehānisms. Izejot no tā jūsu mehānisma, pakārtot tos visus.
IR: Mēs jau, bet mēs, mēs satikāmies, izrunājām tā. Nu, tā kā sākotnēji runājām. Nu.
MM: Nē, ir.
IR: Puse. Puse. Un tad, kad, teiksim, cik…. kaut kādas akcijas un tādas lietas, tad sāk kaut kādas porcijas nākt no tiem otriem divsimt piecdesmit. Jā? Un, un, un. [..] Jā divsimt piecdesmit… Jā? Un …
MM: Jūs izrunājāt arī par šitām lietām kaut ko?
IR: Nu, saproti? Nu, pirmkārt, tev es .. .un tā tālāk. Nu, bet mēs mēģinājām tā kā tā kulturāli izrunāties. Viņš teica – ar tevi parunāsies un tā tālāk, nu. Tā, lai, nu, nevienam nav ne kaut kāda tāda sūdīga sajūta. Ka viss notiek, nu, tā kā vajag. Un, un, un es pat, es pat nezinu nevienu tādu, nu, mēs .. .esmu tev (mazo čaju?) kaut parādā, vai ne? Tur tu pasaki, kas, ko, kā, vai ne?
MM: Nē, es jau tev teicu, kādi man ir spēles noteikumi: es gribu desmit procentus no summas. Nu. [..] Vienkārši.
IR: Nu, labi.
MM: Lai man vienkārši.
IR: Nu, okei. Bet, bet tad izdarām tā, kad es iedodu piecus tagad. Vai ne? No tiem pirmajiem divsimt piecdesmit. Un otrus piecus no otras puses.
MM: Jā, jā, jā.
IR: Tas …., nu. Svarīgi ir, kad tās visas lietas ir izrunātas. Un, un, jo viņš, viņš arī saprata. Es nestāstīju to, kā es to redzu.
MM: Kā tu domā – piecus? Matemātiku neskaiti, jā? Desmit procenti no kopējās summas – tas ir tā. Tas, ka tu iedod divsimt piecdesmit, desmit procenti no divsimt piecdesmit ir divdesmit pieci. Nu, fiziski.
IR: Jā, jā! Protams.
MM: Tu saki – pieci. Tu matemātiku neskaiti.
IR: Piecus procentus.
MM: Nu. Jā, jā.
IR: Piecus procentus.
MM: Nē, nu, piecus procentus no visa tu neiedosi! Tad jau sanāk…
IR: Nē, nē, nē. Nu, no desmit.
MM: Proporcionāli.
IR: Nu, jā, nu.
MM: Mēs sapratām
IR: Nu, jā, jā, jā.
MM: Jā, jā.
IR: Teiksim, pusi, pusi tagad. [..] Un pusi no tiem arī. Nu.
MM: Jā.
IR: Protams.
MM: Bet tas darba jautājums ir arī atrisināts?
IR: Tas darba jautājums ir atrisināts. Vai ne? Tas darba jautājums ir atrisināts. Un mēs tieši tā arī runājām, ka, nu, tātad, šobrīd ir, ir …. [..] Jā? Un tad tā otra puse sāks tikai pēc konkrētiem darbiem.
MM: Okei.
IR: Viss. Nu, Un, un tur viņš arī …. pārbauda(?). Vai ne? Tā pārbaude nāks ārā. Mēs cīnīsimies, jo, lai sāktu kaut kādas lietas ….
MM: Okei. Nē, nē. Nu, tas ir labi, kad ir.
IR: Nē, mēs visu izrunājāmies. Un mēs abi sapratām, zini, ka, nu, un mēs tā kā runājam bez tevis. Jā? Bet vienkārši gribējās to laiku … Jā?
MM: Nē, nē, tas viss labi. Nē, nu, nav jau nekādu noslēpumu.
IR: Nē, nu, man arī tā liekas. Jo, nu, es gulēju un domāju: nu, zini, ja man ar tevīm kādreiz dzīvē notiek kāda pretruna vai kaut kas, es esmu pats …(nevainīgākais? nelaimīgākais?) cilvēks. Jo es esmu tavs cilvēks. Saproti? …nav neviens! (2.sējuma 58.-59.lapa).
2013. gada 8. aprīlis. Martinsona un Ziemeļa saruna
VZ: Mēs par to parunājām par jautājumu. [..] Delikāti. Jā? Lūk, attiecīgi, es vienkārši iepauzēju, man tur. [..] Nedaudz skaitļos nesakrīt. Jā? Teiksim, viņš saka – nu, it kā, vienojāmies tur, lūk, par lielu, pieci simti. Taču tad mēs, it kā, runājām, ka, lūk, pāriesim un posmiem: izdarīts, it kā. [..] Un …. Jā? Un viņam vienkārši, godīgi sakot, mani … nedaudz, kā, nedaudz neērti, ka viņš saka, ka viss, lūk, stop, līdz manis ir aizgājis.
MM: Tas tas, ka. Tas, ka, tas, ka tas ir pēdējais tas, ka, tas ir noteikti.
VZ: Pēc manas matemātikas, es vienkārši pacelšu, man vajag precīzi paskatīties. Pēc manas matemātikas ir jābūt divas reizes pa piecdesmit, vienu reizi simts, un pirms Jaunā gada tur.
MM: Divdesmit pieci.
VZ: Divdesmit. Vai divdesmit.
MM: Divdesmit, divdesmit pieci. Jā, es paskatīšos.
VZ: Divdesmit vai divdesmit pieci.
MM: Nē, es tev varu uzreiz atklāti, ka.
VZ: Nē. Es vienkārši iepauzēju, es nedaudz, nu, lai.
MM: Tur bija tā. Bija, atceries? Tas bija, pie Ilmāra vienkārši bija kā: no tā pirmā simtnieka vispār viņš neko nesaņēma. Lai būtu skaidrs. Tur bija tāda situācija: tur pirmais simtnieks, tas, kas bija Krūmanei. Tas, ko viņa saņēma. Tad Vītols, kad es ar viņu satikos, tā arī bija, bija sarunāts 300 000. [..] Kopējā summa bija 300 000. [..] Bija. Šķīrāmies uz, tad bija tā, ka, nu, šķīrāmies pie tā simtnieka. [..] Teicām – okei, viens otram neko neesam parādā. [..] Tā arī izšķīrās. Pēc tam, okei, pēc tam sarunājām tā, ka es, nu, vienkārši kā? Es Ilmāram, es saku – paklau, vajag Krūmani pieņemt darbā, tā un šitā. [..] Mums pirms tam bija tāds, tāda lieta. Jā? Viņš saka: labi, kas bijis, izbijis, uz priekšu (lamu vārds). Viņš saka – vairs nekādas Krūmanes. Tad tikai ar mums. [..] Tad viņš saņēma to, ko runājām, to simtnieku. [..] Un, teiksim, kā? Un, lūk, tas, tas, ka bija divdesmit vai divdesmit pieci, nu, ir jāpaceļ. [..] Tas, ka pirms Jaunā gada. Tas, ka.
VZ: Jā, jā, jā. Mh.
MM: Tas viss, tas sakritīs, tā kā tas ir pareizi. Tas ir pareizi.
VZ: Nu, tad vienkārši jums, viņam saprašana, teiksim, man tad matemātika, ka es vispār atdodu. Jā?
MM: Jā, jā.
VZ: Teiksim. Nu, lūk. Ā. Nu, labi.
MM: Nē.
VZ: Es sapratu. Tad, vēlreiz tad kādu reizi satiksimies, noņemsimies līdz galam. Nu, mēs ar viņu sarunājām, ka.
MM: Tāpēc ka tā tas arī ir.
VZ: Tur abonentu, abonentu kādu, teiksim.
MM: Pēc tam vēl, pēc tam vēl, bet kas ir vissliktākais (oriģināltekstā – nepiedienīgāks vārds) tas, ka pa vidu bija, (lamu vārds), tik daudz cilvēku. [..] No tā simtnieka, (lamu vārds), Krūmane tur saņēma vispār, domāju, kapeikas, nu, tā starp mums. Tāpēc, ka vēl bija Māris, Uldis, (lamu vārds). Uldis man no paša sākuma pats pateica – es gribu pusi, (lamu vārds). Mēs taču, nu, kas un kā, bet mēs taču nezinām, kas un kā. Jā? (lamu vārds), viņš savāca naudu. Jā? Mums jau ar Ilmāru viss ir ļoti vienkārši. Mums vienošanās ir tāda: Ilmār, lūk, simts tūkstošus atnesa, lūk, par to, ka tā un šitā, es gribu desmit procentus. Man matemātika ir ļoti vienkārša. Jebkurā, jebkurā lietā es vienmēr teicu: par savu pakalpojumu, par to, ka es esmu pa vidu. [..] Es gribu desmit procentus. Un es nevaru kļūdīties ne tavā priekšā, ne tā priekšā.
VZ: Nu, jā, jā.
MM: Man nav noslēpumu, nu, rupji runājot. Jā?
VZ: Jā, jā, tas ir vienkārši. Vienkārši. Jā, jā.
MM: Vienkārši, tāpēc ka, ja jūs mani piesaistījāt, tad. [..] Tas apmierina? Apmierina. Visiem tas, nu, plus mīnus tas. Nu, es tā strādāju kopš 93.gada ar visiem.
[..]
MM: Es domāju, es domāju, ka mēs, vajag vienkārši kā, to jau mēs varam trijatā apsēsties, nekādu problēmu. Tas, ka es arī saprotu, ja …. pusi, tā arī bija… .ka… [..] Lūk. Nu, gribi, negribi, tur tas simtnieks, nu. Un vienkārši tur, tāpēc ka kā…? Es tad ar Ilmāru runāšu, lai, nu, tā taču nav jūsu problēma, tas, kas tur pa vidu bija, (lamu vārds), un pirms tam kaut kas, kaut kā. Nu, apdomāsim.
VZ: Mh. Nu, šeit vajag delikāti….
MM: Pieiet šim jautājumam.
VZ: Šeit es atdodu …es viņiem uzreiz teicu, ka – vienosimies tur uz kaut kādu ….Jā?… lai. [..] Es saku – man arī tos piecus simtus uzreiz dabūt, nu.
[..]
VZ: Labi. Vienkārši es gribēju šo jautājumu sev noprecizēt. [..] Tāpēc ka man taču vēl ir partneris, kurš saka – (lamu vārds), lai cik es arī nesamaksātu, nekā nav (oriģināltekstā rupjā izteiksmes formā). Jā?
MM: Nē, nu, tas ir saprotams. Jā.
VZ: Tāpēc ka viss tur – ir, nav. Tur pēdējā aktivitāte – to es tikai pats darīju, jā, teiksim. Man tur mani vecākie saka, jā,…. Teiksim. Es uzturēšu tās attiecības, tas ir, es labi saprotu, ka labāk, lai man tās ir, uzturēt, nekā, nekā, kad (lamu vārdi) es.
MM:… uz vietas …desmitnieku. Es pat nezinu par ko.
VZ: Nē, es piekrītu.
MM: (Lamu vārds). Es, vienkārši, nu, es zinu to, ka sliktākajā gadījumā, (lamu vārds), viņi baidīsies, (lamu vārds). Baidīsies, (lamu vārds), no kaut kā. Nu, no vienas puses, tu, (lamu vārds) sēdi(?)… (lamu vārds), novembrī – tas ir viens, un viņi baidīsies tev vienkārši tā, nu, jau, (lamu vārdi), tā nekas nebūs. Un, (lamu vārds), ja iet caur priekšnieku, es zinu, ka, (lamu vārds), viennozīmīgi – viņš to neparakstīs. Lūk. Nu, lūk, komfortam, lūk, tā iet.
VZ: Jā, tas ir.
MM: Bet no otras puses domā – bet (lamu vārds). Bet, lūk, no otras puses – bet, lūk, pamēģini nemaksāt, (lamu vārds), šajā (lamu vārds) valstī, (lamu vārds).
VZ: Jā Dieva dēļ! Varam, tas pats, galu galā var, varam maksāt. Tāpēc ka tik daudz ņemšanās, cik tu, lūk, izciet, nu, pēc būtības – tā ir šantāža, šantāžas veids. Jā?
MM: Jā, tā ir tīra, bļin.
[..]
MM: Viņiem karot(?), ha, ar jums – (lamu vārds), neko nemaksā. Bet jums tas maksā naudu!
VZ: Tas maksā naudu. Lūk, un viss,
MM: Un, (lamu vārds), un jebkurā gadījumā. Viņu, (lamu vārds), tas ir tas, ka … Viņiem ir mašīna, (lamu vārds), tāda, ka izčakarēt: jebkuru instrumentu viņi ieslēdz un noliek tevi četrrāpus.
VZ: Viņš man teica, ka, saka – tagad. Es saku – nē, atkal pārbaudi izsūtīs. Zini, man otrajā aprīlī.
MM: Bet pie …(manis?) šobrīd taču notiek pārbaude.
[..]
VZ: Nu. Labi, es tad to jautājumu ar tevi esmu noskaidrojis, un attiecīgi tad jau, kaut kad kādu reizi tur papērsimies jau.
MM: Jā.
VZ: Un skaidri, skaidri, skaidri noformulēsim tur, nu, kaut kādu abonentu, lai process virzītos. Tas ir, es to nodeklarēju, ka, lai kā arī nebūtu, es to darīšu. Jā? (2. sējuma 62.-66. lapa).
2013. gada 20. maijs. Rimšēviča, Ziemeļa, Martinsona saruna
MM: Jo tāpēc, ka fiziski, nu, kā? No tā brīža, kad mēs ar tevīm sākām, tā bija viena lieta. [..] Nu, no tāda viedokļa. Un Viktors, nu, ir bijis sapratis, ka tas ir kopsummā. Nu, tādā ziņā. Bet, nu, labi. To mēs kaut kā domāsim.
IR: Nē, nu. Es domāju, ka tas vienkārši ir, tur tās lietas, varbūtās, tur kaut kādā viedā.
VZ: To mēs jau.
IR: Jo tās astes, astes tur kaut kādas velkās no iepriekšējiem laikiem. Bet, nu.
MM: Nē, nē, tur bija, nu, tu jau zini.
IR: Jā.
MM: Tur bija Irēna vienkārši. Un, un.
IR: Nu, jā. Bet mēs sākām augustā.
MM: Jā, jā, jā.
IR: Un tad bija divreiz pa piecdesmit Jā? Un viss.
MM:- Jā, jā, jā.
IR: Nu, un tad.
MM: Nē, tur kaut kādi divdesmit ir bijis. Divdesmit vai cik tur bija?
VZ: Divdesmit pieci.
MM: Divdesmit pieci? Nu, man ir, viss ir pierakstīts.
IR: Bet to jau, Māri, mēs ar tevi pagājušoreiz izrunājām.
MM: Jā, jā. Jā, jā.
IR: Tur ir kaut kādi, nu, tur. Jā.
MM: Nu, to mēs izrunāsim.
IR: Jā. Jā.
VZ: Nē, viss, viss ir saprotams.
IR: Jā.
MM: Nē, nē, lai tur nebūtu kaut kādu.
VZ: Tagad mēs skrienam tālāk, jā.
MM: Zini, jā, tur?
VZ: Es vienkārši lasīju pēc kopuma.
MM: Jā, jā
Tajā pašā dienā, 2013. gada 20. maijā, Ziemelis, vēlāk runājot ar Martinsonu divatā krieviski, saka, ka nesakrīt viņa un Rimšēviča viedoklis par summām, kas samaksātas: «tur ir mana, mana aritmētika, tas, ar viņa aritmētiku nav kopā.” [..] Tur simts, tur piecdesmit, pēc tam simts un divdesmit. Jā? Mēs ar viņu… to, viņš vienkārši to nesaprot.
Savukārt 2018. gada 11. martā, jau pēc kriminālprocesa uzsākšanas un Rimšēviča aizturēšanas, Martinsons sarunā ar pirtnieku Borisu sacījis, ka Ziemelis «nostučījis mūs visus».
Pagaidām nav neviena komentāra