Eiridīke, aiz kuras dungo Orfejs • IR.lv

Eiridīke, aiz kuras dungo Orfejs

Eiridīkes lomā Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Foto — Marko Rass
Juta Ance Ķirķis, žurnāla Teātra Vēstnesis galvenā redaktore

Režisores Annas Abalihinas izrāde Eiridīke Dailes teātrī mūsdienīgi atdzīvina pazīstamo mītu

Tumšajā skatuves kastē ir trīs krēsli un pieci aktieri — meita, tēvs un trīs akmeņi, kuri savā starpā nesaprotas. Tomēr iejūtība, asinsradniecība, ķermeņa valoda mazpamazām ļauj šiem tēliem atpazīt vienam otru un sākt sarunāties. Par saknēm, pagātni, izcelšanos. Tie ir jautājumi, kas nodarbina amerikāņu dramaturģi Sāru Rūlu un režisori Annu Abalihinu izrādē Eiridīke. Nevis zaudētā mīlestība un līdzšinējā dzīve, bet gan iespēja iegūt sevi. Izzinot, no kurienes esi nācis, iepazīt savu būtību, apstāties, pirms (ja vispār) mesties tālāk dzīves straujumā. 

Šoreiz Eiridīke Dailes teātrī ir ne tikai atsauce uz slaveno sengrieķu mītu, bet arī trāpīgs atvasinājums, jo tieši Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotā Eiridīke ir šīs skatuves versijas priekšplānā. Klāva Kristapa Košina spēlētais Orfejs viņai dungo nopakaļ. 

Taču tā gluži arī nevar teikt. Fiziskā teātra forma, ko izvēlējušies izrādes veidotāji, pēc būtības pieprasa katra aktiera koncentrētu klātbūtni, fokusu, ansambļa ritma izjūtu. Aktieri ar to labi tiek galā. Eiridīkes un Orfeja kustību dialogs, kam skatītāji var sekot, pirms zālē nodzisušas gaismas, ir prologs, kas iepazīstina ar «spēles noteikumiem» — izrādes apstākļiem, izteiksmes līdzekļiem un, visbūtiskāk, ritmu. 

Abalihina Latvijas teātra pasaulē vairāk pazīstama kā horeogrāfe, kas strādājusi pie iestudējumiem La Kritusī Nacionālajā teātrī un Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu Dailes teātrī. Tāpēc šķiet likumsakarīga viņas izvēlētā izrādes forma. Fiziskais teātris paģēr daļu no informācijas nodot skatītājiem ar ķermeni un kustību. Tā gandrīz nekad nav sadzīviska, bet piedāvā savu versiju par varoņu attiecībām. Kustība bieži tiek ritmiski pārrauta ar statiskām «bildēm», tomēr partitūra ir poētiska, lai skatītājs to lasītu kā garu poēmu. Katra apstāšanās kļūst par cezūru vai rindas lauzumu, aiz kura seko ne vienmēr racionāli secīgs turpinājums, tādējādi piesaistot skatītāja uzmanību notiekošajam.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu