Neilgi pirms adventes laika iznāca režisora un operatora Andreja Verhoustinska filma Runcis par dzejnieku Reini Runci, kurš paralīzes dēļ vada savu dzīvi uz gultas. Pietuvošanās smagiem cilvēkstāstiem režisoram ļāvusi ieraudzīt dzīves gaišo pusi
Dokumentālā filma Runcis, ko skatītāji kopš novembra vidus var noskatīties Latvijas Televīzijas interneta vietnē, ir jaunākais režisora un operatora Andreja Verhoustinska emocionāli piesātinātais darbs. Reinis Runcis jau vairāk nekā 20 gadus ir paralizēts, taču raksta dzeju, izdevis vairākas grāmatas, sapņo par tulkojumu angliski. Viņš nepadodas un dod spēku citiem.
Verhoustinska filmas interesantas ar to, ka smagiem un sarežģītiem cilvēkstāstiem režisors spēj piešķirt tādu kā gaismas dimensiju — noskaties, un paliek labāk, nevis sliktāk, gribas pašam izdarīt kaut ko labu.
Patlaban Andrejs studē kinomākslu doktorantūrā un veido filmu par onkoloģijas vēsturi Latvijā.
Vai, veidojot filmas par smagām tēmām, kameras acs palīdz ieturēt distanci vai, tieši otrādi, ļauj ieraudzīt cilvēku tiešāk un tuvāk?
Droši vien kamera dod zināmu distanci. Varbūt komunikācijā ar varoni nav tik labi, ka tur parādās metāls ar stikla objektīvu. Tāpēc dokumentālais kino prasa ilgu laiku: varonim, ja vien viņš nav tuvs draugs, jāiepazīst tevi ne mazāk kā tev viņu. Citi piekrīt ātrāk, citi vēlāk, un ir cilvēki, kuri pasaka, ka negrib, lai par viņiem taisa filmu. Tas ir cilvēka izšķiršanās process.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.