Tartu Universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis spēlē kosmosa izpētes lielajā laukumā un skaidro, kāpēc Latvijas universitātes sāk zaudēt starptautiskajā augstskolu spēlē
Viņa mājās Čiekurkalnā ir darba laboratorija ar milzīgu ekrānu, uz kura var demonstrēt notikumus kosmosā un pašu kosmosu. Arī mūsu saruna brīžam ir kā pilnīgs kosmoss, kad es tikai smaidu un māju ar galvu, apzinoties, ka nesaprotu gandrīz neko no Andra teiktā. Viņš to zina un arī smaida, piemeklējot saprotamākus vārdus un salīdzinājumus.
Andris Slavinskis ir viens no Latvijas zinātniskā potenciāla «vienradžiem» — 27 gadu vecumā kļuvis par asociēto profesoru fizikā Tartu Universitātē un astoņus gadus vadījis starptautiski pazīstamo projektu ESTCube-2, kas oktobra vidū palaida Zemes orbītā jauna veida satelītu, kurš darbotos ar saules vēja buras palīdzību. Kosmosa industrijā tā ir revolucionāra pieeja, tēlaini izsakoties — pāreja uz «zaļo» enerģiju, kas satelītiem ļautu pārvietoties pašpietiekamāk, ilgāk un tālāk.
Darba grupā bija Tartu Universitātes studenti no dažādām valstīm, arī Latvijas pārstāvji un pat vidusskolēni, kuriem tika dota iespēja piedalīties tik unikālā projektā.
Diemžēl tehniskas kļūmes dēļ ESTCube-2 neatdalījās no palaidējraķetes un sadega atmosfērā. Zinātniekam un viņa vadītajai darba grupai tā ir drāma, taču ne sakāve. Degsmei, neatlaidībai un zinātkārei nav robežu ne Saules sistēmā, ne ārpus tās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.