Reiz mazais Jēkabs pēc zaudējuma dambretes spēlē dikti raudājis, bet lielā māsa sacījusi: jāmācās zaudēt. «Nē! Ir jāmācās uzvarēt!» iekliedzies puika. Tagad Jēkabam Birzniekam ir divpadsmit, un trīs gadus viņš ik dienu mācās uzvarēt hokeja laukumā, trenēdamies Daugavpils Ledus sporta skolā. Kļūt par hokejistu kopš mazotnes bijis viņa sapnis. Un naudu inventāra iegādei Jēkabs nu nopelna pats.
Pirms diviem gadiem puiša mamma Ieva Johansson dēla trāpīgos prātuļojumus apkopoja grāmatā Jēkaba citāti, ko ikviens var iegādāties grāmatnīcā vai rakstot autoram. «Par to, ka biju foršs, kad biju mazāks, tagad dabūju nūju,» saka Jēkabs. Viņš jau nopircis trīs nūjas un speciālu treniņu dēli, bet desmit procentus no ienākumiem ziedo labdarības organizācijai Palīdzēsim.lv. «Es esmu pusautors. Lielākoties visu izdarīja mamma,» paskaidro puisis. Jēkaba citātus un nelielus stāstiņus par piedzīvotajām situācijām Ieva papildinājusi ar jautājumiem tālākām sarunām savas ģimenes vai draugu lokā. Katrai sarunai ir noteikta tēma.
Piemēram, par domāšanu mazais Jēkabs reiz prātojis: «Mēs tik daudzas lietas darām nedomājot. Automātiski. Piemēram, elpojam un nedomājam. Ja domājam par elpošanu, jāsāk tas darīt manuāli. Paliek uzreiz grūti.» Jēkaba mamma Ieva, kuras profesionālā dzīve ir saistīta ar grupu vadību un izaugsmi, saka: «Jautājumi ir kā mazas atslēdziņas. Vari tos uzdot, lai sāktu runāt.» Reizēm var šķist, ka «lielajās tēmās» uzreiz ielēkt ir grūti, tāpēc jautājumi, kas uzdoti vieglā un rotaļīgā veidā, var lieti noderēt, viņa uzskata.
Sarunām ģimenē vienmēr bijusi liela loma. «Ja nesarunājamies, pazūd kontakts, un pēc tam ir grūti atkal sākt runāt,» uzsver puika. «Tāpēc visu laiku vajag runāt, visu laiku jābūt kādai tēmai.» Viņaprāt, ir svarīgi vienmēr painteresēties, kā ģimenes locekļiem klājas, kā veicas darbā un skolā. «Un tad sanāk vēl vairāk sarunu tematu, jo runāšana pati iet uz priekšu.» Viņš dalās savos novērojumos: daudzi vecāki ar bērniem sarunājoties pārāk maz. «Man tas liekas bīstami. Vecāki iedod bērnam telefonu un saka — ņem un dari, ko gribi! Bet tā vietā vajag parunāt par emocijām.» Taču kā šīs sarunas sākt, ja ģimenē tā nav ierasts? Jēkabs iesaka vispirms vienam uz otru kārtīgi paskatīties un pajautāt: kas tev patīk, un kādi ir tavi hobiji? «Un tā izveidojas tēma, par kuru runāt. Jo bez tēmas nevar. Tas, kāds šodien ārā laiks, nav superinteresanta tēma, tāpēc ātri pazudīs viss «interesantums».»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.