Nacionālā teātra izrāde Terors kļūst par mērījumu tam, kam ikdienā tik viegli nemaz nepiekļūt, — sabiedrības dvēseles temperatūrai
Dramaturga Ferdinanda fon Šīraha lugas Terors problēma pirmajā mirklī šķiet ļoti laikmetīga: kā cīnīties pret terorismu? Skatītājiem izrādes noslēgumā nāksies izlemt — attaisnot vai piespriest sodu virsniekam, kas notriecis nolaupītu pasažieru lidmašīnu, kura bija ceļā uz pārpildītu stadionu. Vai ir pieļaujams nogalināt 160 nevainīgus cilvēkus, ja tādējādi iespējams izglābt 70 tūkstošus dzīvību, atkal un atkal jautā izrādē. Kāda būs jūsu atbilde?
Scenogrāfs Uģis Bērziņš Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zāli ir pārvērtis tiesas zālē. Vienā pusē galds, aiz kura sēž Voldemāra Šoriņa spēlētais Tiesas priekšsēdētājs un Sekretāre Ilva Lorence, pa labi un kreisi vietas apsūdzības uzturētājiem (prokurore Nelsone — Daiga Kažociņa, Franciska Meizere — Sanita Paula) un aizstāvim ar apsūdzēto (Larss Kohs — Kaspars Aniņš, aizstāvis Bīglers — Ivars Kļavinskis), iepretim — iežogots paaugstinājums liecību sniegšanai (piemēram, Kristians Lauterbahs — Egils Melbārdis). Varoņu un skatītāju kustību organizē formās ģērbtas drošības dienesta darbinieces.
Pretenzija uz «īstumu» ir nepārprotama. Man gan šķiet, ka šī režisora Valtera Sīļa estētiskā izvēle sasniedz pretēju efektu, proti, tieši pievērš uzmanību teksta teatrālajai dabai un tai atbilstošajai, citādi, pieļauju, nemaz nemanāmajai aktieru uzspēlei. Tomēr galu galā tas ir nebūtiski, jo īstā uzmanība šoreiz jāpievērš skatītājiem. Luga ir par mums, tiem, kas zālē.
Teroram īsti nav galvenā varoņa (acīmredzot, lai stāsta struktūra neietekmētu skatītāju viedokli), vienlīdz liela vieta atvēlēta gan apsūdzētā, gan apsūdzības argumentiem. Sākuma stāvoklis diskusijai principā ir vienkāršs: nav apšaubāms, ka Kohs likuma priekšā ir vainīgs, pat vairākkārt. Viņš ir militārpersona, kas apzināti nav pakļāvusies tiešai pavēlei. Viņš ir arī pārkāpis Vācijas Konstitūciju, kas nosaka, ka ikvienam ir neatņemamas tiesības uz cieņu, citiem vārdiem sakot — nekad un nekādos apstākļos nav pieļaujams, ka cilvēks tiek dehumanizēts, ka pret viņu izturas kā pret lietu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.