Trīs sievietes spogulī varones meklē sevi, spītējot sabiedrībai
Franču rakstnieks Ēriks Emanuels Šmits ir viens no tiem mūsdienu autoriem, kas Latvijā pazīstami jau daudzus gadus. Turklāt dažādos ampluā — gan ar romāniem (Jāņa Rozes apgāds izdeva Pilāta evaņģēliju 2004. gadā un Oskaru un Rozā dāmu 2010. gadā), gan kā dramaturgs (dažādos teātros iestudēta Valoņas nakts, Izvirtulis, Noslēpumainās variācijas u. c. viņa lugas). Viņa darbi bieži pievēršas mīlestībai dažādās izpausmēs, neapejot arī fizisko aspektu, un tēlu iekšējiem meklējumiem, kuros svarīgāka par jebkādu organizēto reliģiju ir sirdsšķīstība un tieša pieredze ar garīgumu.
Arī Trīs sievietes spogulī turas pie abām šīm tēmām un pat tiecas tās apvienot. Grāmata sākas ar vārdiem «es esmu citāda», ko saka pirmā no nosaukumā minētajām trim sievietēm, un tas kļūst arī par visa romāna vadmotīvu. Šī citādība tiek apzināta pakāpeniski dažādos veidos, varonēm pamazām pietuvojoties tās kodolam un mācoties ar to sadzīvot, kas gan nozīmē garu, bieži sāpīgu ceļu.
Lai gan visām trim sievietēm romānā atvēlēts vienlīdz daudz vietas, drīz vien kļūst skaidrs, ka centrālā loma šeit ir pirmās nodaļas varonei — 16. gadsimta mistiķei Annai no Briges. Viņa pēdējā brīdī paklausa sirdsbalsij, kas čukst par nepiemērotību cienījamas sava laikmeta sievietes liktenim, un aizbēg no gaidāmajām laulībām, lai patvertos mežā, bet pēc tam — begināžā jeb reliģiskā neprecētu sieviešu un atraitņu kopienā. Viņas stāsts ir niansēts, brīžiem pat maģisks vēstījums par savas būtības atrašanu nereti naidīgi noskaņotā sabiedrībā. Tās nosodījumu visskaidrāk iemieso viņas māsīca Ida, kura Annas svētbijīgajā nosliecē redz tieksmi izrādīties labākai par apkārtējiem un dara visu, lai viņai kaitētu.
Abām pārējām grāmatas varonēm — 20. gadsimta sākuma Vīnes aristokrātijas pārstāvei Hannai un Holivudas filmzvaigznei Annijai — līdzība ar Annu neaprobežojas tikai ar autora piešķirtajiem vārdiem. Arī viņām ir viss, kas tuviniekiem šķiet vajadzīgs ideālai dzīvei, bet arī viņas negūst tajā apmierinājumu, sākumā neapzināti, bet tad jau pilnīgi tiešā veidā meklējot to citur. Šī stāsta atkārtošanās vienlaikus gan liek izbālēt tā spēkam, reizēm pārāk skaidri atklājot pavedienus, kas slēpjas aiz sižeta raksta. Sevišķi Annijas nodošanās īslaicīgiem sakariem un narkotikām, lai apslāpētu savu iekšējo trauslumu un nepiemērotību izvēlētajai dzīvei, šķiet pārspīlēti tiešs «dvēseles tumšās nakts» atainojums, kas atņem emocionālo spēku viņas dzīves vēlākajiem pavērsieniem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.