Nacionālā teātra izrāde Spēlēju, dancoju — vienkāršots skats uz pazīstamo Raiņa lugu
Leģendārais režisors Oļģerts Kroders reiz teicis: ja režisoram lugā kas jāmaina, tad jāņem cita luga. Esmu par šo teikumu bieži domājusi un nonākusi pie savas formulas, kas lieliski der arī teātrim, kurā režisora vara ir neierobežota. Proti, ar lugu var darīt jebko, vienīgais noteikums: gala rezultātam jābūt vismaz tikpat labam kā izejmateriālam.
Runājot par tāda līmeņa dramaturģisko darbu, kāds ir Raiņa Spēlēju, dancoju, tas, protams, ir ambiciozs mērķis, kuram Elmārs Seņkovs netrāpa pat mazliet. Režisora jaunāko iestudējumu politkorekti būtu saukt par pretrunīgi vērtējamu, lai gan nekā pretrunīga izrādē nav. Tas, kā to vērtēt, atkarīgs tikai no tā, vai jūsu pasaules redzējums sakrīt ar Seņkova uzskatiem.
Spēlēju, dancoju sākas ar skatu, kurā līgava Lelde dejo. Viņa izdejo augstāko cilvēka brīvību, remarkā ierakstījusi dramaturģe Justīne Kļava, kura Raiņa lugu pielāgojusi Seņkova iestudējumam. Taču uz skatuves notiekošais vedina uz citām asociācijām, un drīzāk rodas sajūta, ka aktrises Elizabetes Skrastiņas atveidotā Lelde savā kāzu dienā ir apreibusi. Vai nu viņu savā varā tur mūzika, vai, interpretējot ciniskā atklātībā, narkotiskas vielas, taču faktu tas nemaina: Lelde pārdozē. Bet tā vietā, lai sauktu ātros un jauno sievieti «atkačātu», uz skatuves salasās ziņkārīgo viesu pūlis.
Ironiski, bet jautājums, «kas vainīgs pie jaunās sievietes nāves» (lai gan Lelde joprojām gārdz uz skatuves), tūlīt aizmirstas, un tā vietā darbojošās personas metas cits citu slānīt ar dažādiem «-ismiem». Līgas Zeļģes Meitas māte ir karojoša feministe, Evijas Krūzes Dēla māte pārstāv «nevalstisko sektoru», Matīsa Budovska līgavainis Zemgus acīmredzami ir piederīgs pie kādas partijas jaunatnes organizācijas un pa vakariem mīl laikmetīgo mākslu (viņa solo ar Raiņa bisti, iecerēts ironiski, paradoksālā kārtā pieder pie izrādes interesantākajām idejām). Bet abas vecās kundzes — Indras Burkovskas Modere un Jura Lisnera Spīzmane — skatuves malā veic tādu kā konferansjē funkciju, komentē notiekošo, vienlaikus spēlējot laikam taču Seņkova priekšstatu par Nacionālā teātra skatītāju — dāmas skaļi iztin konfektes, nevar apklusināt mobilā telefona zvanīšanu un skumst pēc īstas mākslas, tas ir, sen mūžībā aizsauktajiem vecmeistariem Alfreda Jaunušana un Arnolda Liniņa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.