Sandra Kļaviņa un viņas vīrs itālis Adriāno Karlezi. Foto — Ieva Salmane
Pirms 20 gadiem slēgto Lādes pamatskolu, kuru vēlāk pārdēvēja par Jaunlādes muižu, iegādājušies Austrālijas latviete Sandra Kļaviņa un viņas vīrs itālis Adriāno Karlezi. Saimnieki to veido kā vietu, kur saglabāta skolas vēsture, bet muižas apkārtne, iespējams, taps par latvisku pirts vietu
Jau pa gabalu redzams, cik labi šeit jūtas Sandra un Adriāno, viņi apmīļo katru stūrīti. «Kad nestrādājam Rīgā, savā restorānā Casa Nostra, braucam šurp, uz savām mājām. Pusotra stunda, un tas nav nekāds lielais attālums,» saka Adriāno. Viņa sieva piebilst, ka Itālijā daudzi cilvēki šādu attālumu katru dienu mēro uz darbu un atpakaļ. Adriāno vēl pajoko, ka, dzīvojot Romā, četrus savas dzīves gadus viņš iztērējis, meklējot, kur novietot mašīnu.
Mani interesē, kā viņi satikās un kā kļuva par Jaunlādes muižas saimniekiem. Adriāno dzimis Itālijas pilsētā Aleksandrijā, bet lielāko dzīves daļu pavadījis Romā, kur saimniekojis antikvāro lietu veikalā. Pēc sievas nāves juties vientuļš, šīs sajūtas nav kliedējusi arī četru suņu sabiedrība. Tāpēc iepazīšanos ar Sandru viņš sauc par īstu veiksmi.
Bet Latvija? Pieticis ar vienu ciemošanās reizi, lai itālis iemīlētos Latvijā un pierunātu Sandru pārcelties šurp. Tā sācies arī muižas stāsts.
Seko čekisti
Sandra ir dzimusi latviešu ģimenē Austrālijā. «Tēvs no Balviem, mamma no Liepājas,» viņa paskaidro. Vecāki satikās Eslingenē Vācijā, tā dēvētajā dīpīšu nometnē. 1950. gadā, kad Austrālija, Kanāda un Amerika atvēra vārtus imigrantiem, vecāki devās ceļā. Vispirms uz Neapoli Itālijā un tad no turienes mēnešiem ceļoja uz Austrāliju.
Sandra uzauga latviskā vidē, mājās bija aizliegts runāt angliski. Sestdienās bija jāapmeklē latviešu skola, bet svētdienās — svētdienas skola baznīcā. «Dejoju tautas dejas, spēlēju kokli — uzaugu latviskākā vidē, nekā, iespējams, būtu Latvijā.» Apprecējās ar latvieti, un ģimenē piedzima divi bērni. «Vīram toreiz piedāvāja darbu Itālijā, un mēs ilgi prātojām, vai šo piedāvājumu pieņemt.»
Galu galā izlēmuši braukt, kaut arī darbs bija paredzēts tikai pusgadu. Un palika Itālijā pavisam. «Izlēmām, ka bērniem jāmācās starptautiskajā skolā, bet es dabūju darbu Apvienoto Nāciju Organizācijā,» stāsta Sandra.
Aptuveni pēc desmit Itālijā nodzīvotiem gadiem Sandra ar vīru izšķīrās. «Viņš aizbrauca strādāt uz Briseli, bet es ar bērniem paliku Romā.» Pēc vidusskolas beigšanas Sandras bērni devās studēt uz Šefīldas Universitāti Lielbritānijā — dēls astrofiziku, bet meita arhitektūru. «Bet es paliku viena ar kaķi un drīz iepazinos ar Adriāno.»
Mazliet kautrīgi atzīst, ka abi iepazinušies internetā. Citādi cilvēkiem pusmūžā satikties esot tikpat kā neiespējami, ja nu vienīgi kādā draugu kompānijā, bet arī tā ir laimes spēle. Sandra saka — viņa un Adriāno ir tik atšķirīgi, ka abu kopā būšana ir īsts brīnums, bet, kā redzams, brīnumi notiek!
Latvijā Sandra pirmoreiz ciemojusies 1976. gadā, kad vēl mācījusies Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Tiešā lidmašīnas reisa nebija, tāpēc vispirms braukusi uz Helsinkiem, tad Tallinu un no turienes ar autobusu uz Rīgu. «Bija liels saviļņojums, šermuļi skrēja pār kauliem,» atceras Sandra. Pat «astes» klātesamība nespēja sabojāt prieku — čekas darbinieki Sandrai sekojuši visu brauciena laiku. «Biju dumpiniece, pa Rīgu staigāju, uzlikusi kaklā kareklīti ar sarkanbaltsarkano karodziņu,» viņa smejas. Un vēl — lai gan to nedrīkstēja darīt, viņa radiem no Ventspils atvedusi Amerikas dolārus, tos slēpjot košļājamās gumijas papīriņos.
Traucējusi krievu valoda
Nākamās reizes Sandra Latvijā viesojās 1989. un 1994. gadā kopā ar bijušo vīru, bērniem un mammu. «Palikām šeit divus mēnešus, un bija doma uz Latviju pārcelties pavisam. Sirds gribēja, bet prāts teica «nē».» Pirmkārt, vīrs uzreiz neatrada darbu, otrkārt, saslima dēls, un 90. gados ģimenei Latvijas medicīna nešķita sevišķi uzticama.
Vēl viens iemesls — Sandras mamma nespēja pieņemt, ka Rīgā uz katra stūra skan krievu valoda. «Melburnā mamma daudzus gadus dzīvoja latviešu veco ļaužu ciematā. 26 gadu laikā viņa vairākas reizes mēģināja pārcelties uz dzīvi Latvijā, bet katru reizi krievu valoda bija šķērslis, kas neļāva šeit palikt, iedzīvoties.»
Sandra saka — diemžēl mamma arī viņā iepotējusi pretestību pret krievu valodu. «Tas, ka esmu vidē, kur bieži sastopos ar krievu valodu — tajā runā gan klienti, gan piegādātāji —, man sūtīts kā izaicinājums, lai tiktu pāri saviem aizspriedumiem. Lai saprastu, ka visi esam cilvēki, katrs ar savu vēsturi. Uzskatīt, ka cilvēks ir slikts tikai tāpēc, ka runā krieviski, ir pilnīgi nepieņemami.» Taču uzreiz piebilst, ka krievu valoda Latvijā skan pārāk bieži. «Jaunlādes muižai biju pasūtījusi stikla vitrīnas. Tās piegādāja vīrietis, kurš ne vārda nerunāja latviski. Ar tulka starpniecību vaicāju, kāpēc viņš nerunā latviski. Viņš atbildēja, ka, daudzus gadus dzīvojot Latvijā, neesot tādas nepieciešamības… Biju šokēta.»
Kāzas muižā
Dzīvojot Itālijā, Sandra uz Latviju braukusi regulāri. Sākotnēji palikusi pie radiem, bet tad Rīgā nopirkusi mazu dzīvokli.
2012. gadā kopā ar Sandru Latvijā pirmoreiz ieradās Adriāno. Un uzreiz iemīlējās šajā zemē. «Jau kādu laiku jutu, ka mans ceļš arvien biežāk ved uz Latvijas pusi, bet tad Adriāno sāka vaicāt, kāpēc nebraucam uz Latviju pavisam,» stāsta sieva.
2014. bijis izšķirošais gads Sandras dzīvē. Viņa 15 gadus bija nostrādājusi par finanšu direktori ANO, bet tad smagi saslima mamma. «Atstāju darbu un uz diviem mēnešiem aizbraucu uz Austrāliju, lai būtu kopā ar viņu.»
Pa to laiku Adriāno internetā bija atradis Limbažu novada pašvaldības sludinājumu — tā izsolē pārdeva bijušo Lādes skolu, kura nu jau bija pārdēvēta par Jaunlādes muižu. Visticamāk, tādēļ, lai šķistu pievilcīgāka potenciālajiem pircējiem. Adriāno mudināja Sandru aizbraukt apskatīt īpašumu, un jau no pirmā skatiena abi tajā iemīlējušies. Bija aprīlis, laukā pelēks, nemīlīgs, tomēr «mēs jutām, ka šī ir mūsu vieta, nolēmām ar sirdi, ne ar prātu».
Muiža atrodas skaistā vietā pie Auziņa ezera. Sandra saka — tur ir laba aura. Abi to sajutuši un bijuši gatavi pirkt. Divstāvu muiža ir gandrīz 900 kvadrātmetru liela, un ap to plešas piecus hektārus liels zemesgabals. «Adriāno ir ne tikai liels darītājs, bet arī sapņotājs. Man nav tik lielas drosmes kā viņam. Toties es sekoju viņam un visu kārtoju,» smejas Sandra. Mēnesi pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par vecās skolas pirkšanu, mūžībā devās Sandras mamma. Viņas pelni izkaisīti birztaliņā pie muižas.
Reizē ar muižu Adriāno un Sandra ieguva arī uzticamu cilvēku, kas to pieskata. Daudzus gadus dzīvoklītī otrajā stāvā mitinājās Ilze Vīka un viņas mamma. «Ilzes ģimene skolā dzīvo kopš 1972. gada, kad viņas tēvs skolā sāka strādāt par skolotāju. Arī mamma strādāja skolā. Kad skolu slēdza, Ilze palika tur un vadīja Lādes ciemata bibliotēku, kas atradās skolā,» skaidro Sandra. Ilze šajā dzīvoklī dzīvo joprojām.
Kad bibliotēku pārcēla uz citu vietu, bijušajā skolas ēkā izmitināti gan bezpajumtnieki, gan mežstrādnieki.
«Ilze vienmēr bija blakus un pieskatīja ēku. Gādāja, lai būtu siltums, lai tā tiktu uzmanīta. Ēkai nākamgad būs 100 gadu, un tas, ka tā ir tik labā stāvoklī, lielā mērā ir arī Ilzes nopelns,» saka muižas saimniece.
Pirmajā gadā jaunie īpašnieki te ieradušies bieži, bet tikai uz vienu dienu. Apdarījuši šādus tādus darbus un braukuši atpakaļ uz Rīgu. «Kad abi ar Adriāno pārcēlāmies uz dzīvi Latvijā, nebijām precējušies, tāpēc izlēmām — tas jāizdara. 1. augustā laulājāmies muižā,» smaida Sandra. Svinības gan notikušas laukā, speciāli uzceltās teltīs, ēka šādam pasākumam vēl nebija piemērota. «Lēnām sākām muižu apdzīvot, sevišķi neforsējot. Vispirms ierīkojām ērtu vannasistabu, tad uztaisījām sev nelielu dzīvoklīti,» saka saimniece. Tas ir aptuveni 50 kvadrātmetru liels, un saimnieki tajā dzīvo joprojām.
Vēlāk, apvienojot divas klases, tika izveidota pasākumu zāle. Tajā notikuši gan Lādes skolas bijušo klašu salidojumi, grāmatu prezentācijas, tur iespējams rīkot koncertus vai citus pasākumus.
«Lai gan īpašumam dots nosaukums «muiža», mēs to vairāk uztveram kā skolu,» saka Sandra. Izrādot cieņu ēkas vēsturei, pirmajā stāvā izveidots Atmiņu gaitenis, kurā apkopoti dažādi mācību materiāli, dokumenti, kas saglabājušies vēl no tiem laikiem, kad skola darbojās. «Tā savu darbību pārtrauca 2003. gadā. Zināju, ka palicis daudz mācību materiālu, dokumentu. Bet to, cik daudz, aptvēru tikai tad, kad 2018. gadā šeit filmēja Mātes piena ainu un bija nepieciešami rekvizīti.» Ieraugot šo bagātību, Sandrai uzreiz bija skaidrs, ka atmiņas jāpiefiksē, jāveido ekspozīcija. Viņa pieteicās finansējumam Lauku atbalsta dienestā un to arī saņēma. 2021. gada vasaru pavadīja, vācot, filmējot un apkopojot bijušo skolēnu, skolotāju, direktoru stāstus. Tos iespējams apkatīt YouTube kanālā. Bet izstāde, iepriekš piesakoties pa tālruni, pieejama katram, kas vien to vēlas apskatīt.
Sandra cer, ka muiža taps par vietu, kur notiks dažādas lekcijas, tikšanās, kur cilvēki joprojām mācīsies, tikai nu jau iepazīt sevi.
Nākotnes pirts londoniešiem
Ēkas pirmais stāvs tagad daudzmaz savests kārtībā. Savukārt otrajā ir tādā nekārtība, ka saimniekiem par to šobrīd pat negribas domāt. Tāpēc uzmanība koncentrēta uz apkārtējās vides sakopšanu. «Nopļaujam zāli, izpļaujam taciņu uz ezeru, bet pagaidām tas arī viss. Neesam apkopuši ne bērzu birzi, kas aug vienā īpašuma galā, ne parūpējušies par vecajiem kokiem, kas te savulaik stādīti. Bet tas noteikti tiks darīts!» uzsver Sandra.
Aizpagājušajā gadā Adriāno radusies lieliska ideja — uzrunāt Latvijas Lauksaimniecības universitātes ainavu arhitektūras studentus, lūdzot izveidot teritorijas labiekārtošanas plānus. «Viņi atbrauca septembrī, un jau decembrī studenti mums prezentēja katrs savu redzējumu,» paskaidro Sandra. Izklājot uz galda milzīgas projektu lapas, Sandra rāda, kur, iespējams, atradīsies taciņas, kur apstādījumi. Kur stiklota lapene, kur pirts un, iespējams, viesu mājiņas. «Mana meita Monika, lai gan izstudējusi arhitektūru, Latvijā izmācījusies par pirtnieci. Nākotnes plānus veidojam kopā ar viņu. Meita plāno pirtnieces praksi atvērt Londonā, kur pati dzīvo, bet arī vest cilvēkus uz pirts procedūrām Jaunlādē,» norāda muižas īpašniece.
Sandra un Adriāno atzīst, ka abu sākotnēji rožainās brilles ir nokritušas. Ne tik daudz saistībā ar Jaunlādes muižu, cik vadot restorānu Casa Nostra. «Diemžēl Latvijā uzņēmēji nav cieņā. Tevi mazliet uztver kā zagli, un tev jāpierāda pretējais. Tas nav patīkami. Arī birokrātija ir liela, nodokļu struktūra smagnēja. Tomēr mīlestība pret Latviju mums neļauj nolaist rokas. Ticam un ceram, ka situācija uzlabosies. Ka varēsim strādāt, maksāt nodokļus un arī paši kaut ko nopelnīt.» Bet, kamēr tas vēl ir tikai sapnis, elpu iespējams atgūt Jaunlādes muižas klusumā un mierā. «Te ir brīnišķīga daba, jauki cilvēki, drošība. Četri gadalaiki! Gadskārtas, kuras mūsu tauta joprojām svin — tas ir ļoti īpaši. Tāpēc varu teikt — par spīti grūtībām, priecājos, ka dzīvojam tieši šeit,» saka Sandra.
0 / 0
Foto: TODO : REWORK
