Venēcijas kinofestivāla programma liek pārdomāt augošās briesmas pasaulē
Venēcija ir pasakaini skaista. Pat tik prozaiska lieta kā brauciens ar sabiedrisko transportu — skaļi dūcošu kuģīti, kas savieno salas un dažādus punktus Venēcijas aglomerācijā — atgādina idillisku ainu, nevis ikdienišķu pārvietošanos. Taču, ierodoties Lido salas kinozālēs, kur šogad no 30. augusta līdz 9. septembrim notika Venēcijas Starptautiskais kinofestivāls, idillisko sajūtu nomainīja nemiers.
Šis ir vecākais kinofestivāls pasaulē, pirmo reizi tas notika 1932. gadā un kopš tā laika ir pārdzīvojis gan fašismu un karu, gan pandēmiju un šogad arī Holivudas aktieru streiku, kas zvaigžņu nepiedalīšanās dēļ iesita robu festivāla publicitātes atvēzienā. Programmā iekļautie darbi aplūko migrācijas krīzi, dzimumu līdztiesības jautājumus, kā arī cilvēku iejaukšanos dabas līdzsvarā. Tie lielākoties nav radikāli autorkino vingrinājumi, kinoveidotāji liek uzsvaru uz klasiskiem stāstniecības musturiem, kuru galvenais uzdevums ir skatītājā modināt līdzjūtību un pārdzīvojumu, un tas arī izdevās ar uzviju.
Festivāla žūriju vadīja amerikāņu režisors Demjens Šazels, lēmēju vidū bija režisores Džeina Kempione un Mia Hansena-Lēve, kā arī aizvadītā gada laureāte, dokumentāliste Laura Poitresa. Organizatoru izraudzītajai žūrijai bija interesants rangu dalījums — par priekšsēdētāju tika izvēlēts jaunākais, pamatplūsmas kino pašlaik aktuālais Šazels, nevis jaunzēlandiešu klasiķe Kempione. Žūrija lēma galveno godalgu Zelta lauvu piešķirt grieķu režisora Jorga Lantima filmai Nabaga radības (Poor Things) — feministiskai fabulai par sievieti, kuru kā Frankenšteinu reanimējis kāds zinātnieks. Saņemot balvu, Lantims sacīja, ka uzņemšana bijusi ilga, vajadzējis, lai publika nobriest šādai filmai. Pirms festivāla viens no programmas veidotājiem Emanuels Rauko minēja, ka Nabaga radības nebūs kino, kas patiks visiem. Lantimam, kura agrīnie darbi, piemēram, filma Acuzobs (Dogtooth) ierakstās grieķu «dīvainā viļņa» jeb weirdwave rāmī, šī nebūs pirmā reize, kad nākas saskarties ar polemizējošiem viedokļiem. Filma būs skatāma Latvijā no 19. janvāra.
Sāpīgā aktualitāte
Lielāko rezonansi festivālā izraisīja poļu režisores Agņeškas Holandas spēlfilma Zaļā robeža (Zielona granica) — stāsts par sīriešu bēgļu ģimeni un angļu valodas skolotāju no Afganistānas, kas, vēloties nokļūt Eiropas drošībā, tiek iesprostoti uz Baltkrievijas un Polijas robežas. Abu valstu robežsargu rokās šie ļaudis no cilvēkiem pārtop par hibrīdkara instrumentu: viņus nemitīgi grūž no vienas robežas puses uz otru. Filma tapusi, konsultējoties ar Polijas aktīvistu grupu Granica, kas apgādā uz robežas iesprostotos cilvēkus ar sausām, siltām drēbēm un ēdienu. Impulss veidot filmu nācis no kāda satricinoša notikuma — režisores draugi pierobežas mežos, kur parasti staidzina suņus un sēņo, atraduši nosalušu cilvēku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.