Cik spēcīgs ir bijušo Eiropas koloniju atbalsts Krievijas koloniālismam?
Interesanti vērot, kā eiropieši sarunājas paši ar sevi.
Tā aizgājušajā nedēļas nogalē ikgadējā Lennarta Meri drošības un ārpolitikas konferencē Tallinā pajokoja eksperts no Indijas Čilamkuri Radža Mohans.
Konferencē, kurā gandrīz visas diskusijas lielākā vai mazākā mērā bija saistītas ar karu Ukrainā un kur bija grūti atrast brīvu vietu sarunās par Krievijas nākotni, viena no salīdzinoši mazāk apmeklētām, bet interesantām diskusijām bija par tā saukto «globālo Dienvidu» attieksmi pret Krievijas agresiju.
Tiesa, arī citos konferences pasākumos rauca pieres un lauzīja rokas par lielas pasaules daļas šķietami vienaldzīgo attieksmi pret karu, kurā mums tik skaidri iezīmējās cīņa starp labo un ļauno. Trauksmi cēla Fiona Hila, viena no Rietumu vadošajām Krievijas ekspertēm, plaši atzītās grāmatas Mr. Putin: Operative in the Kremlin (Putina kungs: operatīvais darbinieks Kremlī) autore, vairākus gadus strādājusi ASV valdības Nacionālās drošības padomē. Hila konferences galvenajā lekcijā brīdināja, ka Āzijas, Āfrikas, Tuvo Austrumu un Latīņamerikas skepse par Amerikas motīviem un vēl aizvien dzīvais rūgtums par Eiropas koloniālo impēriju atstāto mantojumu var ilgtermiņā atspēlēties Ukrainai. Kad Vašingtona pārmet Krievijai citas valsts suverenitātes pārkāpšanu, «globālie Dienvidi» prasa — bet kā tad bija ar Amerikas iebrukumu Irākā? Kad baltie cilvēki stāsta afrikāņiem par Krievijas imperiālistiskajiem tīkojumiem, viņi ironiski atvaicā — ak tad tikai tagad jūs sākat satraukties par koloniālismu?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.