Darba devēju sūdzības par grūtībām atrast piemērotus darbiniekus dzirdam gandrīz nepārtraukti. Un tas arī ir saprotams, jo labi darbinieki apkārt nemētājas nevienā nozarē. Svaigu dzirksti jautājumam piešķīla Francijā notikušie protesti pret pensijas vecuma paaugstināšanu un mūsu premjerministra sekojošie izteikumi, ka arī Latvijai, lai uzlabotu ekonomisko stāvokli, nāksies pievērsties pensijas vecuma pārskatīšanai.
Valdības vadītāja izteikumi mudināja mazliet papētīt, kāda tad ir Latvijas situācija šajā jautājumā un ko varam darīt, lai risinātu gan darbaspēka problēmu, gan ekonomisko izaugsmi. Reģistrētais bezdarbs februārī Latvijā ir 6,3%, tas nepaaugstinās un nozīmē, ka ekonomiskā aktivitāte patlaban pieaug un pieprasījums pēc darbaspēka palielinās. Tāpēc vēlos pievērsties līdz šim maznovērtētai, toties lielai potenciālo strādājošo grupai, kura, palielinoties kopējam dzīvildzes līmenim, kļūs arvien lielāka, – tā sauktajai sudraba paaudzei.
Kas ir “sudraba paaudze”?
Par sudraba paaudzi pieņemts saukt personas, kuras sasniegušas pensijas vecumu. Patlaban Latvijā noteiktais pensijas vecums ir 64 gadi un 6 mēneši, bet 2025.gadā tie būs jau 65 gadi. Salīdzinājumam – piemēram, Francijā pensionēšanās vecums ir 62 gadi, bet atsevišķās Eiropas valstīs – pat 67 gadi. Jāņem vērā, ka ekonomiski attīstītajās valstīs nav notikusi tik krasa pāreja no vienas ekonomiskās sistēmas uz citu, kādu to 90. gadu mijā/sākumā piedzīvoja Latvija, tādēļ straujāka pensionēšanās vecuma celšana mūsu valstī nebūtu pieļaujama, jo patlaban pensijas vecumam tuvojas paaudze, kura dzimusi pagājušā gadsimta 60.gados.
Latvijā virs darbspējas vecuma (65 gadiem) ir vairāk nekā viena piektā daļa iedzīvotāju jeb vismaz 350 tūkstoši cilvēku. Ņemot vērā iedzīvotāju novecošanās tendences, gados vecāku cilvēku īpatsvars turpinās pieaugt. Jau tagad daļa pensionāru turpina strādāt un ir ļoti labi darbinieki, kas perfekti pārzina savu darba specifiku, ir lojāli darba devējam un, kas ne mazāk svarīgi, – uz darbu nenāk tikai algas dēļ. Viņiem svarīgi būt aktīviem un noderīgiem sabiedrībai. Kā liecina pieejamie dati, gados vecāki cilvēki vairāk nodarbināti izglītībā, administratīvos un apkalpojošos dienestos, veselības aprūpē un lauksaimniecībā.
Biežāk iespēju turpināt strādāt izmanto pensionāri ar augstāko izglītību. Augstāks izglītības līmenis palielina seniora konkurētspēju un ir viens no faktoriem, kas liecina par darbinieka potenciālo produktivitāti. Ne jau visi cilvēki, kuri sasnieguši pensijas vecumu, neprot rakstīt uz datora. Tie cilvēki, kuri šobrīd pensionējas, vairāk vai mazāk pārzina visas tehnoloģijas.
Nodokļa atlaides ir, taču tās jāpalielina
Jau tagad pensionāru nodarbināšanai tiek piemērotas nelielas atlaides. Ja darbinieks nav sasniedzis pensijas vecumu, tad viņam darba līguma gadījumā kopējā sociālā nodokļa iemaksa patlaban ir 34,09% un darba devējam no bruto algas ir jārēķina 23,59%. Savukārt, ja darbinieks ir sasniedzis pensijas vecumu, šīs sociālās iemaksas nedaudz samazinās. Kopējais apjoms ir 30,02%, bet darba devēja daļa – 20,77%, kas ir gandrīz par 3% mazāk. Šķietami tās varbūt ir nelielas summas, tomēr gada griezumā veidojas ietaupījums. Vienlaikus, ņemot vērā esošo darbinieku trūkumu, noteikti ieteiktu šo samazinājumu veidot būtiskāku, piemēram, vismaz 5% apmērā, lai darba devējus stimulētu vairāk nodarbināt pensijas vecuma cilvēkus, kuri jau saņem pensiju. Arī vecajās Eiropas valstīs veiktie pētījumi apliecina, ka pensionāri nestrādā tikai naudas dēļ. Daudz svarīgāk viņiem ir justies sabiedrībai derīgiem, turklāt nopelnītā pensija jau kalpo kā iztikas avots.
Jāņem vērā, ka pensionētas personas var arī veikt tos darbus, par kuriem ne visos mēnešos var sarēķināt bruto algu minimālās algas apmērā un uzņēmējiem par to nebūs jāpiemaksā sociālās iemaksas. Tāpat kādu amata slodzi var sadalīt vairākās daļās. Protams, persona pensijas vecumā nav spējīga veikt smagu fizisku darbu. Daļa sabiedrības un paši darba kolēģi varbūt neuztver ar sajūsmu pensijas vecuma cilvēkus, taču darba devējs ir tas, kurš veido tradīcijas uzņēmumā un var radīt pensijas vecuma cilvēkiem labvēlīgu vidi.
Vērts skatīties arī citos virzienos
Lai palielinātu kvalitatīva darbaspēka iespējas no mūsu pašu iekšējiem resursiem, vērts paskatīties arī citos virzienos. Tā, piemēram, aktivizēt reģionos esošos jauniešus, attīstot īres dzīvokļu tirgu. Daļa gados jaunu cilvēku, kuru dzīvesvieta ir kādā no Latvijas reģioniem, labprāt izvēlētos šajā reģionā arī palikt, piemēram, reģiona pilsētās, tomēr nav atrisināts dzīvesvietas jautājums – īres dzīvokļu tirgus. Ir uzņēmēji, kuri paši mēģina šo problēmu risināt – gan piedāvājot apmaksātu transportu, gan nodrošinot dzīvesvietu. Tas ir būtiski, ņemot vērā, ka Rīgā bezdarbs ir divreiz mazāks nekā Latvijā kopumā, tādējādi ļaujot attīstīties arī ekonomiski mazāk aktīviem reģioniem.
Darbaspēka potenciāls ir arī ārvalstniekiem Latvijā, taču viņiem aktuāls gan dzīvesvietas, gan valsts valodas zināšanu trūkums. Tāpat nedrīkst aizmirst par studentiem – mums ir plašs augstākās izglītības mācību iestāžu loks, darbs nepieciešams arī daļai ārvalstu studentu, un vismaz uz daļēju slodzi tos noteikti var iesaistīt darba tirgū. Darba tirgū iesaistāmi arī Ukrainas cilvēki, kuri ir aktīvi darba meklēšanā, tiesa, bieži tās ir sievietes ar maziem bērniem, tādēļ nebūs smaga fiziska darba darītāji.
Likumdošana atļauj strādāt arī personām, kuras kopj bērnu līdz 3 gadu vecumam, nezaudējot pabalstus, proti, saņemot daļu no tā. Visvairāk tas, protams, attiecas uz jaunajām māmiņām.
Tāpat personas, kurām ir bērni ar problēmām, var strādāt nepilnu darbadienu, nepilnu slodzi un darba devējam no minimālās algas nav jāmaksā sociālās iemaksas. Arī personas ar invaliditāti var strādāt, darba devējiem saņemot nodokļu atlaides.
Kā redzams no šeit aprakstītā, visi darbaspēka resursi vēl ne tuvu nav izsmelti. Tas, kā šīs iespējas izmantosim turpmāk, atkarīgs gan no valsts gudras un tālredzīgas politikas, gan pašiem uzņēmējiem un viņu attieksmes pret darbinieku, radot pievilcīgu un pretimnākošu darba vidi. Un ne mazāk būtiski ir censties, lai esošie cilvēki neaizbrauktu, kā arī aizbraukušie atgrieztos, tad arī nevajadzēs domāt par darbaspēka ievešanu no citām valstīm.
Autore ir biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes docētāja
Pagaidām nav neviena komentāra