Pilnīgi apraudājos — tik jauna, skaista un stāv ar tādu lepnumu, atraksta fotogrāfe, kura devusies Felicitu iemūžināt pie Brīvības pieminekļa. Drīz vien videozvanā ieraugu smaidīgu, sirsnīgu un mazliet satraukušos 21 gadu vecu sievieti, kura vēl pirms pusstundas stāvējusi pie pieminekļa. Noslēdzas otrais mēnesis, kopš viņas darbs ir aizsargāt nozīmīgāko Latvijas simbolu, un Felicita ir pirmā sieviete godasardzē ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā.
Taču pavisam nesen par dienēšanu Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) nebija pat iedomājusies. «Bērnībā bija sapnis kļūt par mūzikas skolotāju.» Tomēr ar laiku saksofona spēli meitene iemainīja pret sportu. Astoņus gadus spēlējusi basketbolu. Felicita uzaugusi Saldū un pērnvasar absolvēja Saldus tehnikumu, kur izmācījās par vizuālā tēla stilisti. Bija jādomā, ko darīt tālāk. Draugi un paziņas ieminējušies par militāro karjeru. «Kāpēc ne? Tajā ir sports, interesanta ikdiena.» Turklāt 2020. gadā — tiklīdz sasniedza pilngadību — meitene jau bija iestājusies zemessardzē. Arī Felicitas tēvs un krusttēvs ir zemessargi.
Oktobrī Felicita aizsūtīja pieteikumu uz NBS Rekrutēšanas un atlases centru. Medicīniskās pārbaudes, fiziskie pārbaudījumi, tad apmēram trīs mēnešus ilgs pamatmācību kurss. «Tā kā esmu zemessardzē, pirmo mācību līmeni biju nokārtojusi. Atlika otrais — tas notika Štāba bataljonā.» Pēc pamatmācībām jaunos kareivjus sadalīja dažādās vienībās. «Man piedāvāja Godasardzes rotu.» Tad sekoja mācības, kurās Felicita apguva, piemēram, kā pareizi uzkāpt pie Brīvības pieminekļa un stalti soļot.
«Tas bija tik satraucoši!» viņa saka par pirmo darba dienu. «Uzkāpu pie pieminekļa, un man ļoti trīcēja kājas.» Garāmgājēji iesaukušies: sieviete! «Rokas sāka trīcēt vēl vairāk.» Pāris metrus nostāk stāv apsargs — vienīgais, kurš var ar godasardzi sarunāties. «Pienāca un apjautājās, kā es jūtos.» Tas mazliet nomierināja. Apsarga pienākumos ietilpst arī, piemēram, apģērba piekārtošana, ja kareivis dod īpašu signālu. Pat ja spiež vai krīt nost cepure, godasardze nedrīkst izkustināt ne roku, ne kāju. Todien, kad sarunājamies, gar Felicitas seju neatlaidīgi lidinājusies bite. «Gandrīz uzsēdās uz acs. Mēģināju acis kustināt, bet neko jau nevar darīt.» Kāds cits kukainis kutinājis degunu. «Pūtu gaisu, lai nelien iekšā. Neērta sajūta, bet ir jāstāv. Milzīga pacietības un nervu pārbaude.» Arī bez traucēkļiem stalti nostāvēt stundu no vietas ir grūti, viņa atzīst. It īpaši siltajā laikā, kad saule ļoti karsē. «Tāda sajūta, ka pēdas sāk sāpēt.» Taču milzu lietusgāzē vai svelmē, ja saņemts rīkojums, kareivji godasardzē nestāv.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.