Ausmas (Inese Pudža) diena sākas ar atcerēšanās un novecošanas rituālu, bet svešā veča (Indra Briķe) izrādās pašas meita. Foto — Aivars Ivbulis.
Izrāde Mammu! ir ļoti personisks vēstījums par dzīvi pie sliekšņa
Personisks, protams, ir katrs vēstījums, ko savai auditorijai nodod kāds mākslinieks. Tomēr režisors Valters Sīlis vienmēr mani ir aizkustinājis ar tādu īpaši degošu vajadzību dalīties pārdzīvotajā vai saprastajā. Tā nav, teiksim, Vladislava Nastavševa mākslinieciskā atklātība jau uz paštīksmes robežas vai Elmāra Seņkova sāpīgi ironiskais atskats uz sevi no malas. Valters Sīlis, pat ja fiziski nepiedalās, ir līdz matu galiņiem iekšā savu izrāžu vēstījumā, un tas vienmēr ir maigs un nopietns. Tāpēc uzdrošinos minēt, ka arī Valtera Sīļa lugai un izrādei Mammu! pamatā ir ne tikai paša piedzīvotais, bet arī pārdzīvotais, iedomājoties sevi protagonistes ādā.
Izrādes fabula ir gauža un vienkārša — 96 gadus vecā Ausma izdzīvo savu pēdējo dienu, pirms pārkāpj mūžības slieksni. Notiekošā vienu pusi ir pieredzējuši visi, kam atlicis noskatīties, ka mīļš cilvēks lēnām aizslīd prom. Otru pusi nav iespējams piedzīvot no malas, taču Valters Sīlis ir uzdrošinājies iztēlē iekāpt tajā promslīdošajā laivā un paraudzīties uz notiekošo varones acīm. Un, no šā iekšējā skatpunkta lūkojoties, sapratis, ka jebkurā ķermenī, lai cik vecs, degradēts, pussagruvis tas būtu, dzīvo joprojām jauns cilvēks. (Saukt to par dvēseli būtu pārāk patētiski, un tā arī nebūtu taisnība.) Tāpēc Ausmu, kuru mēs ieraugām viņas pašas iekšējā skatījumā, spēlē Inese Pudža — jauna, spēkpilna un skaista. Tad daudzkārt dramatiskāka ir atklāsme, ka nenovecojošo iekšējo cilvēku no ārpasaules šķir sagrabējusi un gribai nepakļaujama miesa.
