Nesen iznācis rakstnieces Janas Egles otrais dzejoļu krājums Ledus debesis, un, šķiet, tas satricinājis latviešu dzejas debesis. Taču šo 20 gadu laikā tapušo krājumu autore izjūt kā savas atvadas no dzejas
Viņas pirmais dzejoļu krājums Dzirdēt noklusēto iznāca 2002. gadā. Vēlāk Jana Egle pievērsās prozas rakstīšanai, domājot, ka tas būs tikai neliels sānsolis — kā pauze attiecībās ar dzeju. Taču saķere ar prozu izrādījās negaidīti spēcīga. Visi trīs viņas stāstu krājumi tikuši nominēti Latvijas Literatūras gada balvai vai saņēmuši apbalvojumus un augstu kritikas atzinību.
Egles proza ir asa kā skalpelis un durstīga kā kadiķis — tā runā par smagām, pat drausmīgām tēmām un traģēdijām cilvēku dzīvēs. Tomēr šiem stāstiem piemīt arī liegs piejūras klimata gaišums un maigums.
Egle atzīst, ka pati līdzinās savai skarbajai prozai un piejūras dabai — ir tieša, šerpa un kurzemnieciski pašlepna. Dzimusi un augusi Rucavā, kur ļaudis ir strādīgi, izturīgi un visai asām mēlēm. Bērnībā lepojusies, ka runā literāri pareizā latviešu valodā, bet pēc daudziem gadiem apkopojusi Rucavas īpatnā un bagātīgā dialekta vārdu krājumu, lai tas neietu zudībā.
Egle ir pašpietiekama vienpate. Varbūt tāpēc viņai ir trīs kaķi, jo arī tie savā būtībā ir pašpietiekamas un neatkarīgas būtnes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.