Zīmējums - I. Nagliņa
1985. gada februārī sākās mans dzīves ceļš. Tajā laikā Latvijā un citur PSRS republikās gaisā virmoja apjukums, bet arī cerība. Cilvēki klusi cerēja, bet neticēja brīnumiem. Šodienas acīm skatoties uz dziesmu un tautu revolūciju, atceros, ka redzēju bruņumašīnas braucam gar kopmītņu logu Krustpils ielā Rīgā. Logi rībēja, bet man tas izskatījās interesanti. Droši vien maniem vecākiem un citiem, kuri bija Barikādēs, šis troksnis izraisīja cita veida emocijas. Diemžēl, atgūstot neatkarību, paaudžu atšķirības turpinājās un pat pastiprinājās. Nebija tik viegli dzīvot brīvā Latvijā. Starp paaudzēm nostājās šķērslis – kapitāls. Tehnoloģijas un kapitāls nostājas starp mums, latviešiem.
Mana paaudze brīvības un iekārtas izmaiņas nesaprata. Tikai vēroja no malas citu centību un darbu. Turpretī tie, kuri bija nobaudījuši padomju Latvijas dzīvi, cerēja un juta zināmu pienākumu pret valsti. Man pienākuma sajūtas ir realtīvi svešas. Brīvība man tika pasniegta par velti. Un manās rokās ieliktā brīvība likās kā nelaikā piedzimis bērns. Es nesapratu un vēl šodien nesaprotu, ko ar to iesākt. Kas ir tautas brīvība un pienākumi?
