Lieldienu svētdienā noslēdzas Lielais gavēnis. Kristietībā tas simbolizē Jēzus tuksnesī pavadīto laiku un lielāko atturības periodu visā gadā, taču mūsdienās ikviens šo brīdi var izmantot, lai pārbaudītu savas personīgās robežas, atsakoties no kaut kā svarīga, un ļautos pārdomām. Ir uzklausa divus gavēņa pieredzes stāstus
Tikai uz laiku
Fotogrāfs Reinis Inkēns precīzi neatceras, kad pirmo reizi izlēma ieturēt gavēni, droši vien pirms vairāk nekā desmit gadiem. Sākotnējais pamudinājums bija vēlme pamēģināt. «Neesmu ekstrēmists un nedaru neko tādu, kas mani pakļautu lieliem spaidiem, bet attiecībā uz sevi man patīk mazliet pabīdīt robežas,» stāsta fotogrāfs.
Gavēņa laikā Reinis atsakās no dažādiem pārtikas produktiem, kā arī pamaina ikdienas ritmu. Ēdiena ziņā tas nozīmē nelietot alkoholu, gaļu, zivis un saldumus. Gavēņa laikā fotogrāfs ceļas agrāk. Ap sešiem no rīta, kas «man ir ļoti agri, jo man patīk pagulēt», Reinis pasmaida. Pamošanās ir izaicinājums, toties var izmantot agrās rīta stundas, kad neviena tuvumā nav un telefons nezvana. «Es šo laiku parasti pavadu diezgan lēni — pameditēju un pavingroju, palasu un izdzeru kādu tējiņu,» Reinis stāsta. «Lēns rīts, kad nav jāsteidzas uz darbu, ir foršs laiks refleksijai. Sagatavoties dzīvei.»
«Gavēnis man atgādina, ka es varu bez daudz kā iztikt.» Fotogrāfs gavēšanas procesu ir ļoti iecienījis. Katru gadu pienāk brīdis, kad sāk šo laiku gaidīt.
Bieži vien ikdienas skrējienā, meklējot labsajūtu, pāršaujam pār strīpu un sākam daudz ko uztvert par pašsaprotamu. Ir veselīgi nedaudz atkāpties un pamanīt, ka daudz kas no tā nav fundamentāli nepieciešams.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.