Innas un Jurija Hopko omulīgā māja un lielā saimniecība atrodas tikai 35 km no Ukrainas un Krievijas robežas. Šeit, Černečinas ciematā Sumu reģionā, pāris apsaimnieko 15 hektārus lauku, tur lopus, audzē dārzeņus un ogas.
Jurijs ar zemi ir strādājis visu mūžu — viņš ir traktorists Černečinas pagasta komunālajā dienestā. Savu nākamo sievu atvilināja uz ciematu no astoņus kilometrus attālās kaimiņu pilsētas Ohtirkas — Inna iemīlējās jaunajā traktoristā vēl studiju gados, kad bija atbraukusi brīvdienās pie vecmāmiņas. Savu ģimenes idilli pāris izveidoja ar smagu darbu — audzēja graudus, cepa maizi, ar prieku gaidīja, kad no Kijivas ciemos atbrauks vecākā meita kopā ar mazdēlu. Taču 2022. gada 24. februārī šajā idillē ielauzās karš.
Inna šo dienu nespēj atcerēties bez asarām. Pamodināja māsas zvans no Harkivas apgabala — pie viņiem jau skanot šāvieni. Vēl īsti neapjaušot, ka ir sācies pilna mēroga iebrukums, Inna devās uz vietējo darba biržu Ohtirkā, jo dienu pirms tam štatu samazināšanas dēļ bija atlaista no darba veikalā un vēlējās reģistrēties nodarbinātības centrā.
Mazpilsētā valdīja panika — visas iestādes bija slēgtas, un cilvēki masveidā devās prom. Pa ceļam uz mājām Inna ieraudzīja pirmos krievu tankus: «Viņi brauca bez atpazīšanas zīmēm lielā ātrumā. Kad mans brāļadēls sāka filmēt ar telefonu, kāds krievu karavīrs pavērsa pret viņu automātu. Tas bija ļoti biedējoši,» raudādama stāsta Inna. Aiz krievu konvoja stiepās milzīga civilo automašīnu rinda.
Netālu no Černečinas ciema ienaidnieks savus tankus pagrieza vietējā militārā poligona virzienā. Dažas dienas vēlāk okupanti pilnībā iznīcināja Ohtirkas kara komisariātu — tur tika nogalināts Innas brālēns un māsīca.
Taču Hopko ģimene nolēma palikt Černečinā — negribēja pamest savu māju un saimniecību. Pirmās dienas dzīvoja pagrabā — pārtika no krājumiem un pašu ceptās maizes. Turpat pagrabā nosvinēja jaunākā dēla 13. dzimšanas dienu ar mammas ceptu kūku un kompota burku — zēns teica, ka nekad neaizmirsīs savu dzimšanas dienu.
Kopējā nelaime apvienoja daudzus ciema iedzīvotājus — vietējais uzņēmējs bez maksas izdalīja samaltus graudus, bet sievietes vietējā bārā visiem cepa maizi. Kad Innas un Jurija kaimiņiene nolēma doties uz kaimiņu Poltavas apgabalu, lai sagādātu cilvēkiem pārtikas produktus un izņemtu skaidru naudu, desmitiem ciema iedzīvotāju uzticēja viņai savas maksājumu kartes un PIN kodus. Tajā pašā laikā Innas radinieki, kas dzīvo Krievijā, sākumā nemaz neticēja, ka viņu armija sākusi karu, bet vēlāk paziņoja, ka «jums nevajadzēja līst Donbasā». Inna pārtrauca ar viņiem sazināties.
Ukrainas karavīri neļāva okupantiem ieņemt Černečinu un Ohtirku. Cilvēki sāka izvākties no pagrabiem, un Inna pat iestādīja dārzeņus: «Es ticēju un joprojām ticu Ukrainas bruņotajiem spēkiem: uzliku perētāju uz olām, iesēju burkānus un bietes, iestādīju sīpolus un kartupeļus. Pie visa var pierast. Kad dzirdu, ka kaut kas lido, ieklausos un notupjos. Kad noklust, paldies Dievam, var turpināt ravēšanu vai dzīvnieku ganīšanu. Putins teica, ka Ukraina nomirs badā — nesagaidīs! Ēdiens būs visiem, bet, ja kādam nebūs, mēs palīdzēsim.»
Lai ieriebtu ciema iedzīvotājiem, krievi daudzos dārzos un laukos sameta kājnieku mīnas, tā dēvētos «tauriņus». Trīs šādas mīnas reiz atrada arī kādā Černečinas ielā. Par laimi, cilvēki bija brīdināti par šādiem pārsteigumiem, un neviens necieta.
Par spīti robežas tuvumam, šodien Černečinā ir mierīgi — to sargā pretgaisa aizsardzības spēki. Taču Hopko ģimene, protams, izjūt karu — Inna joprojām nevar atrast darbu, bet vīrs Jurijs, visticamāk, šajā pavasarī neapstrādās laukus, jo benzīns ir kļuvis ļoti dārgs, un ģimenei ir jāizdzīvo ar vienu algu.
Taču sava saimniecība ir viens no Innas lielākajiem prieka avotiem — nesen izšķīlušies zoslēni, dārzā sākušas augt zemenes, puķu dobēs zied pirmie pavasara ziedi.
Lai būtu gatava jebkurai situācijai, Inna tur rezervē miltu maisu un raugu — tad vienmēr būs iespēja izcept maizi. Un lūdzas par Ukrainas armijas uzvaru — lai dēls atkal varētu iet skolā, bet uz pagrabu būtu jādodas tikai pēc konserviem.
Inna un viņas dēls pagrabā kara pirmajās dienās.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Komentāri (1)
QAnon 05.04.2023. 17.44
Ja ASV ģem-parķija pēc savu kremļa saimnieku lekāliem nebūtu nozagusi vēlēšanas, pie naftas cenām 30 $ par mucu, kādas bija liberāļa Trampa laikā, Putinam ne tikai nebija par ko karot, bet tas vēl draudēja krievijai ar masu bada dumpjiem un ar Pilsoņu karu beigās. Pateicoties liberastu izvērstai naftas un gāzes industrijas graušanai, cenas tika uzskrūvētas līdz pat 120 dolāriem, turklāt ņemot vērā Baiģena solījumus pahanam, ka ASV nekādā ziņā neiejauksies, karš gāja vaļā. Ar visām 30 miljonu pretīgā plānprātīgā korumpētā večuka, pedofīla Baiģena atbalstītāju un to tuvinieku dzīvībām nevar izpirkt pat vienu ukraiņu bērna asariņu.
0