Lauksaimnieki brīdina par draudošu krīzi piena lopkopības nozarē un pieprasa valdībai atbalstu
Mājās bieži mēdzam smieties, ka mums uz balkona vajadzētu turēt govi. Dienas laikā patērējam vismaz divus litrus piena, 200—300 gramu siera, iepakojumu biezpiena, tad vēl skābo krējumu, jogurtus un sviestu. Kad šo produktu cena veikalu plauktos dažu mēnešu laikā pieauga gandrīz divas reizes, liekot pirkumus groziņā, vienmēr sevi mierināju — vismaz zemniekam no tā tiek kāds labums. Es uzaugu lauksaimnieku ģimenē, un manā bērnībā vecākiem bija sešas govis. Tās slauca ar rokām, un es ļoti labi zinu, cik smagu darbu prasa lopkopība.
Diemžēl tas, ka zemniekiem no piena produktu cenas straujā pieauguma tiek jūtams labums, izrādījās ilūzija. Februāra sākumā publiskajā telpā parādījās pirmās ziņas, ka slaukuma iepirkuma cena tuvojas kritiski zemai atzīmei. Lauksaimniecības datu centra (LDC) provizoriskā informācija rāda, ka vidēji valstī tā varēja būt 37 centi par kilogramu, bet Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē (LOSP) min vidējo amplitūdu no 28 līdz 34 centiem.
Piena lopkopji apgalvo, ka tas ir tuvu pašizmaksai vai pat zem tās, un ceļ trauksmi par krīzi nozarē. Turklāt viņus neapmierina veikalos novērotais. Iepirkuma cenai decembrī sākot lejupslīdi, piena produktu cenas veikalos nemainījās vai pat kāpa uz augšu. Plauktā Latvijā ražota piena litra cena sasniedza 1,40 eiro. Tātad tā bija aptuveni četras reizes lielāka nekā samaksa par svaigpienu (vienā litrā ir 1,028 kilogrami piena).
Tas lauksaimniekiem lika publiski uzdot jautājumu, kurš šajā situācijā nosmeļ lielāko krējumu — pārstrādātājs vai tirgotājs? Tie vainu liek viens uz otru, bet tikmēr zemnieki, ciešot zaudējumus un nesaredzot piena lopkopības nozarei drošu nākotni, apsver iespēju likvidēt ganāmpulkus. Vai arī to jau dara.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.