Bahmutas pilsēta Doneckas apgabalā kādreiz bija pazīstama ar savu šampanieša rūpnīcu un sāls ražošanu. Tagad šī mazā Ukrainas pilsētiņa ieguvusi jaunu pasaules mēroga slavu — tā ir viens no karstākajiem punktiem militārajā kartē un kļuvusi par ukraiņu karavīru nesalaužamā rakstura simbolu. Par spīti lielajam pārspēkam, okupantiem jau mēnešiem ilgi nav izdevies ieņemt pilsētu, un kaujas notiek burtiski par katru māju un ielu.
Starp Bahmutas aizstāvjiem kopš janvāra ir arī Dmitrijs Rudakovs. Viņš ir Ukrainas sauszemes spēku 3. atsevišķās triecienbrigādes vada komandieris. Man izdodas ar viņu aprunāties pa telefonu uzbrukumu starplaikā. Balss ir ļoti sagurusi, bet tajā pašā laikā pašpārliecināta un mierīga — viņa vienība gatavojas jaunam, lielākam Krievijas uzbrukumam, kas varētu sākties kaimiņvalsts plašā iebrukuma gadadienā 24. februārī.
«Mūsu morāle ir stipra. Šodien bijām kaujas pozīcijās, labi pastrādājām. Bet mums patiešām vajag vairāk munīcijas. Ienaidnieks nepārtraukti izdara spiedienu, un diemžēl mūsu vienībai ir zaudējumi. Vāgnerieši mūs burtiski apmētā ar gaļu — virsū nāk viens, divi, trīs, četri, pieci uzbrucēju viļņi. Viņi cenšas padarīt mūsu vienības nespējīgas uz savu milzīgo zaudējumu rēķina — viņi gaida, kad mums beigsies munīcija un mūsu puiši būs fiziski izsmelti. Ja ir cilvēki, kas mūs var aizstāt, tad aizsardzība turas. Bet, ja kaut kur kļūdās un neatgūstas, tad ir problēma. Karš principā ir sacensības. Zaudēs tas, kurš vairāk kļūdās. Uzvar vislabāk sagatavotie.»
Ja skaita kopā vairākas dienas, tagad Dmitrijs spēj pagulēt 6—8 stundas, reizēm pat nav laika ieturēt pilnvērtīgu maltīti. Pirms gada viņš pa Kijivu brauca kabrioletā, strādāja vienā no labākajiem Ukrainas IT uzņēmumiem un izveidoja savu interneta veikalu dažādu zīmolu apģērbiem. «Strādāju birojā ar skatu uz Besarabskas laukumu, reizi pusgadā no uzņēmuma saņēmu dārgas dāvanas — telefonus un televizorus —, man bija laba veselības apdrošināšana un atbilstoša alga. Bija daudz plānu, grasījos koncentrēties tikai uz savu biznesu, bet karš apgrieza manu dzīvi kājām gaisā.»
Pagājušā gada 24. februāra naktī viņš negulēja — līdz rītam lasīja ziņas un tad dzirdēja pirmos raķešu triecienus dzimtajā pilsētā. Pamodināja savu līgavu, kuru ar lielām pūlēm atrunāja no pievienošanās Ukrainas bruņotajiem spēkiem, un plānojot, kā viņu izvest no Kijivas, kurā sāka veidoties kilometriem gari sastrēgumi. Bet pats jau bija izlēmis, ka dosies karā.
Sākumā Dmitrijs aizgāja uz brīvprātīgo teritoriālo apvienību kādā no galvaspilsētas rajoniem. Martā viņa apsargātajā bāzē trāpīja krievu raķetes, nogalinot piecus draugus. Pēc šīs traģēdijas viņš pievienojās speciālo operāciju vienībai Kijivas Azov, sāka dienēt Zaporižjas apgabalā, bet tagad sargā Ukrainas austrumus.
Jaunais vīrietis atzīst, ka karš viņam ir iemācījis apslāpēt emocijas, «melnie» uznāk tikai tad, kad atceras kritušos draugus. «Es un mani cīņu brāļi tagad upurējam savu jaunību, veselību, dzīvību, līdz galam pat neapzinoties visu, kas gada laikā ir noticis. Mums ir jāgaida brīdis, kad uzvarēsim, un tas viss vienkārši būs jāizlaiž laukā. Protams, mēs pārrunājam visu, kas sakrājies dvēselē, mums ir militārais psihologs. Taču, lai to visu līdz galam apzinātos, vajadzīga enerģija, kad esi labi izgulējies, labi atpūties, labi paēdis un vienkārši sācis dzīvot no jauna.»
Viņš nevēlas izteikt nekādas prognozes vai spriest, kādi plāni ir krievu uzbrucēju galvās. Tagad galvenais ir maksimāla koncentrēšanās: viņa vienība vāc papildspēkus, rok tranšejas, būvē bunkurus un tīra ieročus. Neviens negrasās Bahmutu atdot ienaidniekiem, tāpat kā jebkuru citu Ukrainas pilsētu.
Kad Ukraina būs uzvarējusi, Dima sapņo par pusgadu ilgu atpūtu: spēlēt PlayStation, ceļot, lasīt grāmatas un atgūt sev un līgavai nozagto laiku. Taču pirms tam vēlas piepildīt būtisku sapni: nopeldēties Krimā. Ne velti, dodoties dienestā, viņš līdzi paņēma peldbikses.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra