Autentiski izdomāts atmiņu stāsts — izcilā drāma Pēc saules
Pavisam atklāti — pirmo reizi, kad bija iespēja apmeklēt skotu režisores Šarlotes Velsas filmas Pēc saules (Aftersun) seansu, izlēmu to palaist garām. Kannu kinofestivāla pārbagātajā piedāvājumā melanholisks atmiņu stāsts par galvenās varones bērnībā pavadītajām brīvdienām ar tēvu, izraibināts ar videokameras filmējumiem, nešķita tāds kinodarbs, kuram atvēlēt hroniski trūkstošo laiku. Nepalīdzēja arī fakts, ka jau 2018. gadā Ņujorkā studējušo filmu autori izdevums Filmmaker Magazine bija ierindojis 25 jauno un daudzsološo režisoru sarakstā, un arī tas, ka vienu no galvenajām lomām filmā atveido harismātiskais Pols Meskāls. Šis lēmums, protams, bija kolosāla kļūda. Pēc saules ir kino, kas vienlīdz spēcīgi apdzīvo gan ekrāna plakni gan skatītāja prātu, aizkustina, skumdina un mierina reizē. Līdz ar to aprakstīt šo filmu ir sarežģīts uzdevums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.