Anta Aizupe un Ance Muižniece izrādē Ragana. Foto — Valdis Jansons.
Izrāde Ragana Ģertrūdes ielas teātrī noloba Aspazijas lugu līdz idejas asakai un tad apaudzē to ar šodienas miesu
Režisora Andreja Jarovoja darbi gandrīz vienmēr pārsteiguši mani nesagatavotu, tomēr lielākoties likuši priecīgā izbrīnā saprast, ka var taču arī tā.
Šajā ziņā Aspazijas Ragana jeb «gandrīz mūzikls», kā apzīmēts iestudējuma žanrs, ir Jarovojam ļoti raksturīgs opuss. Viņš ņem sen uzrakstītu, jau aizmirstās aktualitātēs balstītu tekstu, sadala to noteiktos «pirmreizinātājos», tos savukārt savieno mērķtiecīgā kompozīcijā, vārdus — arī novecojušus un grūti uztveramus — sadala mazsvarīgos, kam viegli lec pāri, un nozīmīgos, kurus tad ievieto muzikālā struktūrā — tās autors ir Jānis Burmeisters. Repa striktais ritms atņem deminutīviem salkanumu, bet dzejnieces idejas izrādās visnotaļ mūsdienīgas.
