Vai ideoloģiju sadursme? 1

Kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Foto: Evija Trifanova, LETA
Ruta Paidere

Kultūras ministra Naura Puntuļa (NA) atbildē Latvijas māksliniekiem pavisam konkrēti atklājas vājais punkts argumentācijā, kuru savā repertuārā un emocionālajā pasaulē ar lielu pašsaprotamību ir iekļāvuši sevi par nacionāli konservatīviem dēvējošie politiķi un cita veida politiskie aktīvisti no šī spektra: tiek apgalvots, ka notiek cīņa starp konservatīvo un un liberālo “ideoloģiju“, un, kā Nauris Puntulis apgalvo, “abām šīm ideoloģijām ir vieta mūsu un jebkurā demokrātiskā sabiedrībā”.

Pirmajā brīdī šķiet, ka kultūras ministrs labvēlīgi atvēl leģimitāti arī “ideoloģiskam” pretiniekam un, izvēloties no divām līdzvērtīgām alternatīvām, savu izšķirīgo balsi ir atdevis par to, kura atbilst viņa jeb “mūsu” (Nacionālās apvienības biedru) kā raksta ministrs, sirdsapziņai. Ne ideoloģijai.

Ja, atbilstoši vairāk nekā pietiekošajai vēsturiskajai un politiskajai pieredzei, paraugāmies uz jēdzienu “ideoloģija”, tas vienmēr ir nozīmējis tiekšanos pēc vienas vienīgas valdošas idejas, kurai pakļaujas visa sabiedrība un kuras realizācijai ir jānoved pie ideologa izsapņotā rezultāta.

Ideoloģija ir tikai vienai sabiedrības grupai piesaistīta vērtību un pamatnostādņu sistēma, kuru tieši tādēļ savās praksēs kultivējuši – un turpina to darīt – totalitāri režīmi.

Nemaz tālu nav jāskatās. Šī politiskā teorija ir nekustīga savā pieņēmumā par kādu absolūtu lietu kārtību, un, kas ir vēl būtiskāk, ideoloģija nav savienojama ar demokrātisku sabiedrību, kuras pamatu pamats ir cilvēku dažādības un atšķirības pieņemšana kā arī sabiedrisks konsenss par šo faktu. Ideoloģiju no idejas vai vienkārši pasaules uzskata atšķir ļoti daudz, ja ne viss. Pasaules uzskatu katrs attīsta, izejot no sava status quo un dzīves pieredzes, un ideja savukārt ir vienkārši doma jeb iedoma bez iekšējas spriedzes to uztiept visiem. Taču ideologi, pretstatā tam, sagaida un pieprasa savas idejas pilnīgu asimiliāciju un pakļaušanos tai – savai vienīgajai realitātei. Ideoloģija ir orientēta nevis uz racionāliem argumentiem, bet gan mērķē uz savu varas pozīciju stabilizēšanu vai izmainīšanu.

Atgriežoties pie Puntuļa kunga argumentācijas, ir jāatzīst, ka vai nu kultūras ministrs ignorē ideoloģijas jēdziena nozīmi, vai arī apzināti manipulē ar to, inscenējot īstu kultūrcīņu starp diviem politiskajiem spārniem, lai gan diskusijas centrā ir viens vienīgs jautājums, turklāt demokrātisks pēc dziļākās būtības, jo tiek apsvērta iespēja cilvēkiem piešķirt vienlīdzīgas tiesības.

Un te mēs nonākam pie “liberālisma”, kam ar ideoloģiju nav vispār nekādas sakarības, pat vēl vairāk: liberālu priekšstatu par sabiedrību definē tieši tas, ka tas NAV ideoloģija. Kā formulējis pasaulslavenais peruāņu rakstnieks un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs Maria Vargas Llosa, “liberālisms ir pozīcija, kura nesniedz atbildes uz pilnīgi visu. Uz to pretendē marksisms. Liberāla domāšana visnotaļ pieļauj novirzīšanos vai kritiku, un tās pamatā ir neliels, taču ne ar ko citu nesajaucams saišķis pārliecību. Viena no tām – ka brīvība ir visaugstākā vērtība un nav ne dalāma, ne arī iegūstama tikai daļēji. Pastāv tikai viena vienīga brīvība, un patiesi demokrātiskā sabiedrībā tā izpaužas visās jomās. Liberāli domājošie nav dogmatiski, viņi zina, ka īstenība ir sarežģīta un ka politiskām idejām un programmām tam ir jāpiemērojas. Īstenību nav iespējams pakļaut stīvām koncepcijām, un mēģinājumi to darīt noved pie vardarbības.” Šeit jāpiebilst, ka “brīvība” liberālā izpratnē nekad nav bijusi visatļautība, bet gan pirmām kārtām nozīmē cieņu pret svešu teritoriju. Personīga brīvība beidzas tur, kur tā saduras ar līdzcilvēka brīvību.

Šajā kontekstā drīzāk būtu interesanti uzzināt, ko tieši mūsdienās nozīmē nacionāli konservatīva politiska pozīcija. It kā būtu skaidrs, ka tā balstās uz vēlmi saglabāt esošo, bet ko tieši? Savu valsti saglabāt vēlas arī liberāļi. Arī liberāļiem ir ģimenes un bērni, par kuriem viņi iestājas. Bet kas ir tas sevišķais politiski sabiedriskais ideāls, kurš nacionāli konservatīvajam ir tik svēts, kas tas otram jāuztiepj par katru cenu? Kurš vēstures posms vai sabiedriska iekārta ir bijuši tik ļoti skaisti un cilvēki tajās tik laimīgi, ka tos būtu vērts saglabāt in saecula saeculorum? Par spīti visam un visiem? Kad mūsu, latviešu, vēsturē ir bijuši tādi zelta ielejas posmi, kurus būtu jāiekonservē uz visiem laikiem? Pēc visa spriežot, tieši šis viens nacionāli konservatīvajā nometnē rotējošais centrālais jautājums – ietiepīgā prasība uz visiem laikiem izliet bronzā pareizas ģimenes sastāvu, ir viens no galvenajiem faktoriem, kurš centrāli definē nacionāli konservatīvo misiju mūsdienu Latvijā. Tas diemžēl it visai atgādina priekšstatus, kādi valdīja, piemēram, 30. gadu Vācijā. Latvijas nacionāli konservatīvie, to skaitā kultūras ministrs
Nauris Puntulis vismaz šajā jautājumā, patiešām seko ideoloģijai, ignorējot to, ka laiki mainās un mainīsies, tā tas vienmēr ir bijis un būs. To noliegt, mēģinot par katru cenu realizēt politisku teoriju ar miglainu un apšaubāmu galamērķi, ir iracionāli. Un argumentēt bez manipulācijas ar demokrātiskām pamatvērtībām, apskatot katru jautājumu pēc būtības un lietišķi, varētu būt patiesa politiska atbildība.

Ak jā, atskatoties uz “liberālo un konservatīvo spēku sadursmi” – aktuālajā gadījumā sadursme risinās starp ideoloģiju un liberālu pasauli. Bez sabiedriskas vienošanās par šo jēdzienu saturu pazūd jebkura diskusiju jēga, tās pārvēršas par farsu un satricina demokrātijas pamatprincipus. Tad, kad vārdiem tiek atņemta nozīme, no satura pāri paliek vien tukša čaula.

 

Autore ir komponiste un pasniedzēja Hamburgas Mūzikas augstskolā

Komentāri (1)

QAnon 18.01.2023. 21.16

“ka notiek cīņa starp konservatīvo un un liberālo “ideoloģiju“”
————–
Ministram noteikti nevajadzēja iet liberastisko padibeņu pavadā, laut sevi dancināt, piekrītot, ka pastāv divas ideoloģijas. Tā fiziskie, garīgie un morālie kropļi viņa kamzolī var mierīgi noslaucīt savus sūdainos daiktus. Vispareizākais bija vispār ignorēt “darbaļaužu vēstuli”, lai nenonāktu līdz situācijai, kad tie paši izdzimteņi pieprasīs “Расстрелять как бешеных собак” (nošaut kā trakus suņus) https://www.google.com/search?q=%D1%80%D0%B0%D1%81%D1%81%D1%82%D1%80%D0%B5%D0%BB%D1%8F%D1%82%D1%8C+%D0%BA%D0%B0%D0%BA+%D0%B1%D0%B5%D1%88%D0%B5%D0%BD%D1%8B%D1%85+%D1%81%D0%BE%D0%B1%D0%B0%D0%BA&rlz=1C1GCEA_enLV976LV976&oq=%D1%80%D0%B0%D1%81%D1%81%D1%82%D1%80%D0%B5%D0%BB%D1%8F%D1%82%D1%8C+%D0%BA%D0%B0%D0%BA&aqs=chrome.1.69i57j0i19i512l2j0i15i19i22i30l4j0i19i22i30l3.17785j0j9&sourceid=chrome&ie=UTF-8#fpstate=ive&vld=cid:b9f5de93,vid:vyg3vy6F-6I
Starp liberālismu un konservatīvismu nav pretrunu. Kas ir Trampa kungs? Ja ņem vērā, ka viņš būtiski atviegloja amerikāņiem demokrātu uzlikto drausmīgo nodokļu žņaugu, kas 3 gados deva iespēju repatriēties 6 miljoniem Obamas izdzīto darba vietu, tad viņš ir liberālis, bet ja to, ka viņš balstoties uz krietno amerikāņu, kas uzcēla savu valsti, tradicionālām vērtībām, ir izaudzinājis 3 krietnus bērnus, tad noteikti konservatīvais.
Vai prātu izkūkojušais, vēl Brežņeva laikā kremļa nopirktais Baidens, kura dēls un meita ir narkomāni, uzskatāms par liberāli? Vai tas, kā liecina viņa meitas Ashley ieraksti dienasgrāmatā, ka viņš tai seksuāli uzmācies, kad abi gāja kopā dušā, kad viņa bija maziņa, ko viņa apliecina intervijā, skaitās liberālisms? Liberāļi, pagājušā gadsimta otrās puses izcilākie vadītāji: Niksons, Reigans, Tečere un Kols, kapā otrādi apgrieztos par tādu atzinumu.
Jaunievēlētais ASV kongress būtiski samazinās ieņēmuma dienestu armiju, kas faktiski strādāja tikai, lai varētu parazitēt uz nodokļu maksātāju rēķina. Katrs viņu ieņemtais dolārs valstij izmaksāja vairāk. Tā vietā par ietaupītiem līdzekļiem tiks nostiprināta robeža, caur kuru, pateicoties Obamas – Sorosa administrācijai divos gados valstī tika ievazāti 5 miljoni nelegāļu, kuri atnesa sev līdzi noziedzību, slimības, narkotikas un ieročus. Kas ir kongress, liberāļi vai konservatīvie?
LC vecbebra Bordāna organizētās noziedzības grupējums sita sev ar pēdu pa krūti, kad vajadzēja intelektuāli alternatīvi apdāvinātiem latvietīšiem iestumt, ka viņi ir konservatīvie, bet tomēr pievienojās prokremlisko liberastu:Vienotības un A/Par un to sugas brāļu, Saskaņas, pederastijas – pedofīlijas lobijam.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu