Dziedinošā dziedāšana • IR.lv

Dziedinošā dziedāšana

Zīmējums — Freepik
Agnese Meiere

Izrādās, dziedāšana ir ne tikai jauka nodarbe garastāvokļa uzlabošanai, bet arī īsts un noderīgs treniņš visam organismam. Un, jā, dziedāt var, arī klausoties mūziku un neizdvešot ne skaņas

Nav pat svarīgi, kur un kā dziedāt — pie stūres velkot līdzi iemīļotajam skaņdarbam, kopā ar draugiem ballītē vai vienatnē tīrot māju. Gandrīz ikviens ir piedzīvojis brīnumaino brīdi, kad dziedāšana uzlabo garastāvokli un dienu vērš daudz priecīgāku. Mūzikas terapeite, Liepājas Universitātes docente un Mūzikas terapijas programmas vadītāja, jauktā kora Lauma diriģente Mirdza Paipare skaidro, kas mūzikas klausīšanos un dziedāšanu padara par tik efektīvu instrumentu. 

Speciāliste gan uzreiz norāda — ir būtiska atšķirība starp mūzikas terapiju kā zinātnisku metodi un mūzikas terapiju, ko katrs izmantojam ikdienā kā pašdziedinošu līdzekli, dažkārt to pat neapzinoties. «Mūzikas terapija ir mūzikas zinātnisks pielietojums ārstniecībā, lai veicinātu indivīda fizisko, garīgo un sociālo veselību. Pasīvās mūzikas terapijas laikā pacientam mūzika tiek atskaņota, aktīvajā mūzikas terapijā viņš dzied un muzicē pats vai kopā ar terapeitu. Visbiežāk lietotās mūzikas terapijas tehnikas ir speciālas, piemērotas cilvēka diagnozei vai vajadzībām: mūzikas klausīšanās, vokālas un instrumentālas improvizācijas, kustības,» skaidro terapeite. Ne velti šobrīd mūzikas terapija ir iekļauta un aprakstīta arī kā medicīniska tehnoloģija. «Sakām, ka mūzika mūsos izraisa emocijas un tas varētu būt dziedinošs process. Bet tas var būt arī kaitējošs, tāpēc tas ir jāapzinās un jāpārzina.» 

Pats sev terapeits

Bet kā ir ar to mūziku, ko klausāmies ikdienā? «Tādā vienkāršākā skatījumā var teikt, ka paši sev esam diezgan labi mūzikas terapeiti. Uzgriežam skaļāk, kad mums mūzika patīk, pagriežam klusāk, kad nepatīk. Mūziku piemeklējam attiecīgi savam garastāvoklim un tādā veidā sev palīdzam, par to īpaši pat nedomājot,» skaidro Mirdza Paipare. Atslēgas vārds ir dažādība. Tikpat atšķirīgi un dažādi, kādi esam mēs paši, ir mūzika, ko klausāmies. 

Viens «ģībst» no melanholiskas mūzikas, citu sajūsmina pasmags roks. Tieši tāpēc grūti kādam mūziku ieteikt, un nevajag arī. «To esmu novērojusi arī terapijā — ne vienmēr mūzika, kas man šķiet skumja, tāda šķitīs arī manam pacientam. Melanholiķi ļoti labi jūtas skumjā mūzikā, piemēram, klausoties Ozes nāvi no Pēra Ginta. Tiek uzskatīts, ka tā ir viena no skumjākajām mūzikām pasaulē. Kādam šķiet, ka tā ir kapu mūzika, cits ļoti labi jūtas sērīgā noskaņojumā,» skaidro mūzikas terapeite. Vienam patīk tā dēvētā relaksējošā mūzika, citu tā kaitina. «Tajā ir daudzas sekvences, kas bieži atkārtojas, un tas var izraisīt nepatīkamas izjūtas. Tāpēc jābūt uzmanīgam,» uzsver Mirdza Paipare.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu