Biologs un zivju ekologs Matīss Žagars pēta cilvēka darbības neskartas ekosistēmas un rosina ikvienam būt atbildīgam par to, kā lietojam planētas resursus
Skanošs tukšums — tā biologs Matīss Žagars raksturo veselīgas, cilvēka rīcības vēl nesabojātas ekosistēmas, kādas joprojām atrodamas arī Latvijā.
Beidzis doktorantūru Japānā, Matīss kā pētnieks daudz laika pavadījis, izzinot mangrovju mežu ekosistēmas Taizemē un Indijā. «Atgriezos Latvijā un sāku strādāt pielietojamās zinātnes jomā, jo jutos noguris no akadēmiskās vides,» viņš saka.
Šobrīd biologs un zivju ekologs strādā par pētnieku Hidroekoloģijas institūtā, izzina neskartos Teiču purva ezerus un kopā ar kolēģiem uzņēmumā Saldūdeņu risinājumi velta laiku, lai konsultētu ūdeņu apsaimniekotājus par ilgtspējīgu resursu pārvaldīšanu. «No zinātniskā viedokļa dodam padomu, kā ar šo resursu rīkoties, lai tas rīt neizbeidzas.»
Vai varam uzskatīt, ka esam pasaules daļa, kuru piesārņojuma radītās sekas skar maz un tāpēc vēl ilgi varēsim dzīvot bezrūpīgi? Citiem vārdiem, vai latviešu pieeja — mīlam šo zemi, jo mums ir skaista, nesagandēta daba — zinātnieku acīs iztur kritiku?
Mēs kā zinātnieki vienmēr raugāmies, ka absolūto patiesību vai absolūto skaitļu par to, kas ir labs vai slikts, kas ir liels vai mazs, nav. Viss ir salīdzinoši. Piemēram, Ķīnas piesārņotos ezerus vai Āzijas lielās pilsētas es ielieku vienā spektra galā. Salīdzinot Bangkokas centru ar Latviju, mums ir riktīgi labi. Bet, kad saku, ka labs vides stāvoklis ir neskartajā Grenlandē vai Somijas ziemeļos, tad Latvija vairs neizskatās tik labi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.