Rīgas cirka radošais direktors Mārtiņš Ķibers netic ne brīnumiem, ne burvju trikam ar balto trusīti melnā cepurē. Tomēr nedēļu pēc rekonstruētās cirka ēkas atklāšanas viņš aizrautīgi stāsta par tiem brīnumiem, kas nākotnē gaida mūsu cirku un tā apmeklētājus
Bērnībā Rīgas cirkā biju tikai vienu reizi. Laikam 1980. gadā. Atceros, ka oda pēc zvēru kakām un cilvēku sviedriem. Man bija bailes no tīģeriem arēnā un vēl vairāk bail, ka gaisa akrobāti kritīs no griestiem un nositīsies. Mājupceļā nikni pavēstīju tētim, ka cirkū vairs nekad savu kāju nesperšu. Varbūt es biju tikai kārtējais apliecinājums tam, ka padomju cirks latviešu mentalitātei īsti nebija pa garšai?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.