Šogad aprit 200 gadi, kopš nāca klajā pirmā īpaši latviešiem paredzētā laikraksta Latviešu Avīzes pirmais numurs. Toreiz cilvēkus, kuri runā latviski, bija ierasts saukt vienkārši par zemniekiem. Avīzes nosaukums pieradināja ļaudis lietot vārdu «latvieši» un bija viens no pamatakmeņiem latviešu nacionālajai pašapziņai
Ideja izdot Latviešu Avīzes radās vācbaltiešu literātiem. Kad 1815. gadā Jelgavas akadēmiskajā ģimnāzijā Academia Petrina tika izveidota Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, viens no tās biedriem, Lestenes baznīcas mācītājs Karls Frīdrihs Vatsons mudināja, ka muižnieku un garīdznieku pienākums ir palīdzēt īstenot vienu no tā laika lielākajām reformām — dzimtbūšanas atcelšanu. Būdams apgaismības ideju piekritējs, viņš uzskatīja, ka jāpalīdz zemniekiem tikt pie tām zināšanām, kas veido izpratni par pasauli un sabiedrību.
Kad Vatsons bija atradis sev domubiedru Johanu Martinu Petersu-Stefenhāgenu no slavenās grāmatizdevēju Stefenhāgenu dzimtas, viņi abi 1821. gadā rakstīja lūgumu Kurzemes guberņas zemnieku likumu ieviešanas komisijai atļaut izveidot laikrakstu. Atļauju dabūja. Pat vēl vairāk — varasiestādes Kurzemes pagasttiesām uzlika par pienākumu abonēt Latviešu Avīzes. Avīze tika izdota turpmākos 94 gadus, un šis avīzes mūža ilgums Latvijas mediju vēsturē joprojām ir nepārspēts rekords.
Tolaik, pirms 200 gadiem, šķita likumsakarīgi, ka Latviešu Avīzes tiks gatavotas un drukātas Jelgavā. Toreiz tā bija viena no progresīvākajām Krievijas impērijas pilsētām, kurā dzīvoja daudzi Kurzemes muižniecības pārstāvji, intelektuāļi. Viņi bija aizrāvušies ne tikai ar apgaismības idejām, bet interesējās arī par zinātni un inženierzinātņu atklājumiem.
Diemžēl mediju vēstures pētniecībā joprojām tiek izmantota klišeja, ka Latviešu Avīzes bija reakcionārs, tātad neprogresīvs un vecmodīgs izdevums. Tas tāpēc, ka latviešu pirmās nacionālās atmodas laikā Latviešu Avīžu redaktors bija Rūdolfs Šulcs, kurš, lai gan domāja, ka zemnieki ir izglītojami, vienlaikus pārstāvēja tos vācbaltiešus, kuri uzskatīja — latvieši nevar būt nekas vairāk kā tikai zemnieki un kalpotāji, kuriem jāatrodas pastāvīgā muižniecības un garīdzniecības aizbildniecībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.