Kadrs no filmas "Māsas".
Kad pirms trim gadiem nolēmu veidot filmu par bērnunamu bērniem, vēl nezināju, kurp šis stāsts mani aizvedīs. Latvijas bērnunamos tajā laikā mitinājās ap 1200 bērnu, un aptuveni 100 bērnu katru gadu tika adoptēti uz ārzemēm. Tā kā Personu datu aizsardzības regula liedza atklāt bērnunamu iemītnieku sejas, nolēmu veidot spēlfilmu. Tā tapa “Māsas”. Man dažreiz saka, ka esmu ļoti drosmīga, iedziļinoties šajā tēmā, jo lielākoties bērnunama bērnu stāsti ir šokējoši un prātam neaptverami. Bet es domāju, ka režisoram tāpat kā ķirurgam nav laika šausmināties un raudāt par pacienta traumu – ir jāņem savi asie instrumenti un jādara savs darbiņš, jo neviens nebūs priecīgs redzēt asarām aizmiglotu ķirurga skatienu.
Doma par bērniem bērnunamos man ir bijusi aktuāla ik pa laikam. Sešpadsmit gadu vecumā es kā brīvprātīgā piedalījos misijas “Pakāpieni” organizētajās nometnēs bērniem bāreņiem, vēlāk viesģimenes statusā draudzējos ar deviņgadīgu puisīti no bērnunama. Iespējams, mana pieredze ir bijis labs sagatavošanās treniņš, jo man jau bija radies intuitīvs priekšstats par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, kuru pārvērst teorētiski noformulētā izpratnē palīdzēja atbalsta centra “Tilts” organizētie topošo adoptētāju un audžuģimeņu kursi. Piemēram, tāda faila kā drošā piesaiste ar mammu vai tēti, kas lielākajai daļai ģimenēs augušās sabiedrības ir pašsaprotama, bērnunamu bērniem vispār nav, jo katru dienu mainās audzinātāji, psihologi, aprūpētāji, bet tāda viena “mana”, “savējā” cilvēka, ar kuru veidot tuvas attiecības, cilvēka, kas būtu klātesošs jebkurā brīdī, kad bērnam tas ir vajadzīgs, – tāda nav. Var šķist – gan jau izaugs tāpat, bet bērna smadzenes nevar pilnvērtīgi attīstīties bez drošas un stabilas uzticības personas.
