Pasaules ceļos • IR.lv

Pasaules ceļos

Dace Kalēja. Foto — Reinis Hofmanis
Agnese Meiere

Rīgas atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem šonedēļ pārvācas uz jaunām telpām, taču tajās vairs nav bezmaksas kafejnīcas. Kopš kara sākuma siltu zupu viņiem nodrošināja Rīgas dome, bet pārējo pārtiku, uzrunājot uzņēmējus un aicinot ziedot, sarūpēja centra ēdināšanas koordinatore Dace Kalēja

Karsta jūlija diena. Mēs, dažas Ir meitenes, esam nolēmušas palīdzēt ukraiņu atbalsta centra kafejnīcā, salejot bļodiņās un izsniedzot zupu atbraukušajiem cilvēkiem. No kara aizbēgušajiem ukraiņiem sarūpēta arī tēja, kafija, biezpiena sieriņi, saldējums, jogurts un citas lietas.

Gandrīz visu laiku pēc ēdiena stāv rinda, paplātēs izliktā rupjmaize un baltmaize pazūd kā sniegs vasarā. Brīžiem kustība kafejnīcā ir tik intensīva, ka šķiet — valda pilnīgs haoss. Līdz brīdim, kad parādās Dace Kalēja. Gluži kā feja ar brīnumnūjiņu viņa dažu minūšu laikā visu atrisina. Vienu norīko sakārtot maizi uz šķīvjiem, citu pieliek pie saldējuma dalīšanas, vēl kādam ierāda, kur ņemt ūdeni papildu tējai un kafijai. Daces pārziņā ir arī sadarbība ar uzņēmumiem, kas ziedo pārtiku un dzērienus. Daudzus no tiem Dace uzrunājusi pati.

Šonedēļ atbalsta centrs pārceļas uz jaunām telpām Amatu ielā. Diemžēl zupas virtuvei un bērnu rotaļu istabai telpu tur nav. Dace pēc abpusējas vienošanās kafejnīcas vadīšanu atstāja jau pirms divām nedēļām. Kaut arī kopš centra izveidošanas Dace bijusi šīs kafejnīcas sirds un dzinējspēks. Šajā laikā pabaroti tūkstošiem cilvēku. Daudziem pārtika dota arī līdzi uz mājām. 

Neskatīties acīs

Tas, ka Dace vairākus mēnešus vadīja kafejnīcu Rīgas atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem, patiesībā bija liktenīga sakritība. Pēc daudzu gadu prombūtnes ārzemēs viņa pagājušā gada augusta sākumā iegriezās Latvijā, lai te padzīvotu dažus mēnešus, apciemotu tuviniekus un draugus. Un tad atkal dotos prom. Pelēko rudeni un ziemu saīsināja divi Portugālē pavadītie mēneši. Latvijā Dace atgriezās Ziemassvētku laikā, bet domās ar vienu kāju jau bija ārzemēs. Taču nepaspēja, jo februārī Krievija iebruka Ukrainā. «Brīdī, kad sākās karš, es, tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku, izjutu lielu bezpalīdzību. Gribēju praktiski palīdzēt kara skartajiem, bet nezināju, kā,» atceras Dace. Pati īrēja dzīvokli, tāpēc nevarēja piedāvāt izmitināšanu. Nolēma pieteikties par brīvprātīgo Rīgas Kongresu namā. Ieradās jau pirmajā dienā, kad tur sāka darboties ukraiņu atbalsta centrs. Sākotnēji darbs šķita vienkāršs un gandrīz vai bezjēdzīgs — norādīt vajadzīgo virzienu vai kabinetu palīdzības meklētājiem. «Taču jau pirmajā pusstundā bija skaidrs, ka cilvēkiem ir desmitiem jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. Nav manā dabā vienkārši rādīt virzienu, tāpēc iesaistījos ukraiņu jautājumu risināšanā,» atceras Dace.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu