Armands Džeriņš pēc 13 Īrijā pavadītiem gadiem ar ģimeni atgriezās Latvijā un izveidoja uzņēmumu, kas nes viņa un sievas vārdu — Armsol Metāls
Bija 2005. gada vasara. Jāņu laiks, kad divdesmitgadīgais Armands izdomāja aizbraukt pie draugiem uz Īriju «apostīt gaisu». Kādu mēnesi padzīvoties, saprast, kā ikdiena rit citā valstī. Draudzene ar mazo dēliņu palika Latvijā.
Toreiz prātā tiešām nebija domas Īrijā strādāt vai palikt uz dzīvi. «Bet nebija, ko vienam pašam mājās darīt visu dienu. Citi gāja uz darbu, domāju — iešu es arī. Kaut ko metināt mācēju. Pagāja mēnesis, sapratu, ka nav nemaz tik slikti,» viņš stāsta. Pamazām iedzīvojies, un gribējās palikt ilgāk. «Jaunības trakums,» tagad saka Armands.
Vai svešumā noderēja arī tas, ka jau mācēja kādu amatu? «Tas noteikti nebija izšķirošais! Visu var iemācīties,» pārliecināti saka vīrietis. Sākt dzīvi ārzemēs, protams, palīdz dažādas praktiskas prasmes. Tomēr reizēm daudz vieglāk ir iemācīt cilvēkam kaut ko no jauna, nekā pārmācīt jau iesīkstējušus uzskatus, viņš smaida.
Viņa gadījumā lielāku lomu nospēlēja tas, ka viens no kaimiņiem Īrijā bija vācietis. Savukārt latvietis skolā bija mācījies tieši vācu valodu, abi sadraudzējās. Kaimiņš izstāstīja daudzus noderīgus knifus, palīdzēja sakārtot dokumentus, izprast valsts sistēmu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.