Arno Jundze romānā Es nemiršu nekad godprātīgi sarindo labi zināmus faktus, ko ietērpj dzīvīgā valodā
Viens no rakstniecības projekta Es esmu… nosacījumiem — romāna stāstījumam jābūt pirmajā personā. Un tā nu sērijas jaunākajā darbā Es nemiršu nekad Arno Jundzes aprakstītais Eduards Veidenbaums ir uz nāves gultas, viņa iekšējais monologs notiek pusnemaņā. Šāds stāstījuma veids pieļauj laiku sajaukumu, attaisno, kāpēc autors atsevišķām tēmām pat nepieskaras, citas detalizēti pietuvina, atstājot vietu arī pieņēmumiem un iztēlei.
Tas patiešām ir pārsteidzoši, cik daudz pirms 155 gadiem dzimušā dzejnieka, tulkotāja un zinātņu vīra Eduarda Veidenbauma dzīvē joprojām ir nenoskaidrota. Sākot ar viņa pierakstos atrastām dzejas rindām, kas pēc gadu desmitiem izrādās atdzejojums vai biedra sarakstīts dzejolis, beidzot ar Veidenbauma dzimšanas datumu: romānam pievienotajā Veidenbaumu dzimtas kokā minēts 1867. gada 24. septembris, bet, pat pārrēķinot jaunā stilā, nesanāk 3. oktobris, kas bija līdz šim pieņemtā dzejnieka dzimšanas diena.
