Par nezālēm, Paskālu un stigmatizāciju

Ilustratīvs attēls
Annija Liepa

Mūsdienu pasaule ir attīstījusies tik tālu, ka ir gatava risināt gandrīz jebkuru problēmu. Neviens kalns vairs nav par augstu, neviena mistērija – neatrisināma. Bet pat šajā šķietami utopiskajā realitātē ir savi trūkumi, proti, bieži vien cilvēki piemirst par lietām, kas liekas mazāk steidzamas, un par lietām, kurām vēl nav redzamas un traģiskas sekas.

Tās tiek atliktas malā, un cilvēki, kas par šīm lietām jau savlaicīgi padomā un rūpējas, lai izvairītos no sekām, tiek uzskatīti par vājiem un nepatstāvīgiem. Tomēr tieši šīs realitātes dēļ viens no pieciem cilvēkiem šajā pasaulē piedzīvo mentālās veselības problēmas. Šī problēma ir kā nezāle – tā jārauj ārā jau saknē.

Ikkatras nezāles augšana, protams, atkarīga no vides – grūti cīnīties pret nezāli, kas mitinās citu pilnīgi nekaitīgu augu lokā. Tas, kādu vidi mēs ik dienas izvēlamies radīt, nosaka to, vai un kad tiks atklāta problēma, kad tā tiks risināta un cik ilgi ar to būs jāsadzīvo. Lai varētu šos nelabvēlīgos apstākļus, mentālās veselības gadījumā – stigmatizāciju, novērst, ir jautājums: “Kādi ir cēloņi?’’

Bailes

Vieni no iemesliem, kāpēc mentālā veselība gūst tik mazu uzmanību, ir bailes izrādīt šķietamas vājības un bailes no izsmiekla. Bailes no citu cilvēku reakcijas patiesībā ir viens no galvenajiem iemesliem jebkura veida stigmatizācijai. Jauniešu vidū, kad cilvēks vēl tikai veidojas par personību, var šķist, ka citu, it īpaši draugu, domas ir svarīgas, lai saglabātu savu vietu draugu lokā. Citējot psihiatres Džoanas Kenanas rakstu interneta vietnē “Pshichology Today”: “Ir daudz lielāka iespēja, ka cilvēki saglabās savu labsajūtu, ja atradīsies iejūtīgu līdzcilvēku lokā. [..] Nav viegli būt kazai aitu vidū.” Piedāvāju turpināt šo domu uz pozitīvākas nots ar Džoanas Kenanas vārdiem – “…bet, ieskatoties aitā tuvāk, bieži vien pretī lūkosies kaza”. Jauniešiem sava pašizpausme būtu jābalsta drosmē atļauties un atzīties, nevis bailēs, ko padomās apkārtējie. 10% jauniešu ir mentālās veselības problēmas, taču tikai 30% no šiem jauniešiem tās tiek atklātas bērnībā vai jaunieša vecumā. Vācu psiholoģijas profesora Sebastiana Oklenburga 2021. gadā veiktā pētījuma rezultātu apkopojumā var ieraudzīt, ka 50% no mentālajiem traucējumiem rodas pirms 18 gadu vecuma, bet vidējais terapijas pacientu vecums ir 37 gadi. Tas liecina, ka salīdzinoši liela daļa cilvēku savu ikdienu aizvada, mēģinot sadzīvot ar reālām mentālajām problēmām, un nepieciešamo palīdzību saņem tikai dzīves otrajā ceturksnī.

Spiediens

Otrā lieta, kas veicina stigmatizāciju, ir spiediens uz mūsdienu jauniešiem. Spiediens no skolas un interešu izglītības puses, spiediens no vecākiem, draugiem un partneriem un visbeidzot – spiediens pašam no sevis.

Apvienotajā Karalistē veikta pētījuma rezultāti liecina, ka 60% jauniešu ir izjutuši pārdzīvojumus, baidoties pieļaut kļūdas vai nesasniegt rezultātus, kas no viņiem tiek sagaidīti. Savukārt 50% jauniešu piedzīvo spiedienu iekļauties kādos sabiedrības noteiktos ārējā izskata standartos. Un kur nu paša izdarītais spiediens, raizējoties par nākotni!

Konstantais atgādinājums, ka katra sekunde, kas izlietota atpūtai, ir sekunde, ko varēja pavadīt, sperot soli tuvāk veiksmīgai nākotnei. Nav jāzina Paskāla likums, lai saprastu, ka šis spiediens no visām pusēm liek jaunieša iekšējai pasaulei izplesties līdz pēdīgiem limitiem un visbeidzot sprāgt. Šie cilvēka veselībai kaitīgie fenomeni veido visai uzjautrinošu cilpu.

Spiediens izraisa mentālas veselības traucējumus, kuru aprūpei nepieciešams laiks, bet laika, ko veltīt veselībai nav, jo to taču varētu izmantot, darot kaut ko savu mērķu sasniegšanai. Tas rada negatīvu attieksmi pret palīdzības meklēšanu, jo “tā ir tik laikietilpīga un tāpat nav paredzami rezultāti”. To labi pierāda arvien biežāk dzirdētais termins “izdegšana”. Izdegšana ir tiešs rezultāts darba vai skolas radītajam spiedienam. Šā gada aprīlī veikts pētījums liecina, ka divas trešdaļas algotu darbinieku pieredz izdegšanu.

Nepatiesa informācija

Kā jau par katru tematu mūsdienās, arī par mentālo veselību medijos atrodams daudz informācijas. Gan Latvijā, gan pasaulē ir dažādas kustības un organizācijas, kuru mērķis ir informēt jauniešus par mentālo veselību, dot dažāda veida padomus vai dalīties savā ekspertīzē un profesionāļu viedokļos, tomēr šī informācija parasti sasniedz tikai interesentus. Patiesas informācijas trūkums diemžēl rada plašu telpu nepatiesai informācijai.

Laiks nelielai atkāpei. Kamēr daļa jauniešu uz mentālo veselību raugās ar bailēm un vēlmi netuvoties, citai daļai mentālās veselības problēmas liekas stilīgas un nenopietnas. Bieži vien tieši jaunākā gada gājuma jaunieši un bērni internetā dalās ar ierakstiem un video, izmantojot mentālās veselības terminus, lai aprakstītu sevi, citiem vārdiem – veicot pašdiagnozi. Balstoties uz “Psychology Today” datiem, 26%-45% cilvēku diagnozē sev depresiju un kļūdās. Jāatzīst – ja pēc pašdiagnozes veikšanas persona nolemj nepārliecināties par tās precizitāti pie sertificēta speciālista, tā var radīt negatīvu iespaidu.

Nepatiesa pašdiagnoze ir bīstama ne vien cilvēkam, kas sev to uzstādījis, liekot pret sevi izturēties kā pret noteiktas mentālas slimības skarto vai pat nepamatoti lietot medikamentus, bet arī apkārtējiem, kas gūst aplamu informāciju un priekšstatus. Arī tas ir cēlonis stigmatizācijai. Šāda tipa saturs trivializē mentālo veselību, radot iepaidu, ka tā nav tik nopietna problēma, kas jārisina.

Pieredze

Diemžēl stigmatizācija nav kaut kas tāds, no kā cilvēki “izaug”. Pašreizējo mentālās veselības stigmu ir ietekmējusi tagadējo pieaugušo pieredze, ar to saskaroties. Kā nekā, pirmie likumi pasaulē, kas aizsargā personas ar garīga rakstura slimībām, tika izdoti 1983. gadā, ar vērā ņemamiem papildinājumiem tikai 2005. un 2010. gadā.

Par mentālo veselību un tās nozīmi plašāk sākts runāt tikai salīdzinoši nesen. Daudzi pieaugušie paši nav par to informēti, līdz ar to nevar arī nodot informāciju jaunākajai paaudzei.

Lielu daļu cilvēka personības sastāda viņa bērnība. Ja vecāku nodotie uzskati un problēmu risināšanas scenāriji neiekļauj mentālo veselību, tad ir tikai dabiski, ka arī viņu bērni savas problēmas mēģinās risināt, ignorējot mentālo veselību. Bieži vien nākas saskarties arī ar vecāku noraidošu attieksmi.

Ir svarīgi atcerēties, ka liela daļa jauninājumu, kas ienāk sabiedrībā, nāk tai par labu.

Bieži vien mentālo veselību novārtā atstāj arī paši jaunieši, jo “tā vienkārši ir vieglāk”. Vieglāk ir neatzīt problēmas esamību un līdz ar to problēmu nerisināt. Jautājums ir: vai ir vērts mocīties vienkāršības labad?

Mentālās veselības stigmatizāciju izraisa bailes no apkārtējo un sabiedrības domām, laika trūkums, kļūdaina informācija un nepareizā kontekstā pasniegti pieredzes stāsti.

Tagad atliek rīkoties! Lai palīdzētu līdzcilvēkiem, vienmēr ir vērtīgi meklēt informāciju pašam, ar to dalīties un atbalstīt citus, kuru mērķis ir padarīt šo pasauli gaišāku cilvēkiem, kuri palikuši tumsā.

Sargāsim sevi, sargāsim citus un mīlēsim visus!

 

Autore ir Latvijas Jaunatnes padomes brīvprātīgā

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu