Pēc 11 Anglijā pavadītiem gadiem Ingus Kurcins kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā. Salacgrīvas pusē viņam pieder zeme, kur šobrīd sastādīti jau gandrīz 20 hektāri upeņu
Lai nokļūtu Ķiršos, jānogriežas no galvenā ceļa un krietnu gabalu pa grants ceļu jādodas, kā pirmajā mirklī šķiet, arvien tālāk un tālāk no apdzīvotām vietām. Ik pa trim četriem kilometriem redzama kāda māja, kas, čaklu roku stutēta un apčubināta, turpina savu garo dzīvi. Kad GPS signāls pārtrūkst, Ingus īpašumu pazīstu pēc plašiem upeņu laukiem. Krūmi rotājušies ar melnām ogu pērlēm un gaida, kad tos atbrīvos no pasmagās nastas.
Lauka malā strādā kombains, esmu nonākusi Ķiršos karstākajā darba laikā: tieši šodien sākusies upeņu ražas vākšana. Lai nokļūtu pie Ingus, kurš auto piekabē no lauka tikko izvedis un malā izkrauj upeņu kastes, jābrauc pa baltā āboliņa lauku. Izkāpjot no auto, kājas iegrimst mīkstajā paklājā, un mani apņem salda medus un mazliet rūgtena upeņu smarža.
Ar Ingu runājamies turpat lauka malā, kamēr viņš turpina kraut kastes.
Tikai pusgadu…
2008. gadā, kad Latvijā sākās finanšu krīze, Ingus strādāja Brīvā viļņa saldētavā. Lai gan darbs nebija viegls — bija jānēsā un jāpārcilā smagas kastes —, viņš bija apmierināts. «Strādāju maiņu darbu, mēnesī nostrādāju 15 maiņas un saņēmu 400 latu,» atceras Ingus. Tiem laikiem laba alga. Taču krīze uzņēmumu novājināja, darba kļuvis arvien mazāk un arī alga plānāka.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.