Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons skaidro, kā vispārējās karaklausības atjaunošana Latvijā palīdzēs cīnīties, ja agresors te spers kāju
Vēl šā gada pirmajos mēnešos aizsardzības ministrs Artis Pabriks un valsts sekretārs Jānis Garisons publiskos izteikumos bija atturīgi pret obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā. Galvenokārt tāpēc, ka mums ir spēcīga profesionālā armija — to uzsvēra arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš, bet obligātā dienesta atjaunošana prasītu milzīgus līdzekļus un laiku. Viens konkrēts skaitlis, ko minēja vēl februārī: vajag 616 mijonus eiro sākotnējo investīciju, lai izveidotu infrastruktūru jauniesaucamo mācīšanai.
Taču pagājušajā nedēļā ministrs nāca klajā ar plānu atjaunot vispārējo karaklausību. Saskaņā ar to jau 2023. gada 1. janvārī pēc brīvprātības principa valsts aizsardzības dienestā nokļūtu pirmie jauniesauktie. Dienestam būtu pakļauti vīrieši vecumā no 18 līdz 27 gadiem, bet sieviešu iesaiste būtu brīvprātīga. Dienestam varētu izvēlēties vienu no četriem veidiem: valsts aizsardzības dienestu, zemessardzi, vada komandiera kursus augstskolā vai alternatīvo dienestu (veselības vai sociālajā sektorā). Cilvēki iesaucamo vecumā varētu paši izvēlēties, kad dienestu pildīt, tas būtu vienu gadu ilgs, un dienējošie saņemtu arī iztikas līdzekļus 400 eiro mēnesī.
Uzrunāts Zoom, ierēdņa kabinetā pie sava galda ar daudzām mapītēm, Jānis Garisons atceras, kādas bija Latvijas aizsardzības spējas drīz pēc Krimas okupācijas. «Situācija nebija skaista. Zemessardze — tikai ar dāvinātu ekipējumu.» Arī treniņš neesot bijis tik labs. «Tajā brīdī pāriet uz obligāto dienestu būtu ļoti bīstami, jo tad mēs visu finansējumu tērētu tikai infrastruktūrai, nevis kaujas spējām.» Tāpēc pirms septiņiem gadiem uzsvars likts uz kaujas spēju attīstību un esošo vienību pārapbruņošanu, skaidri apzinoties — Krievijas iebrukuma gadījumā NATO partneru ierašanās Baltijā prasīs laiku. «Saprotot draudus, koncentrējāmies uz to, lai mūsu spēki būtu labi apbruņoti un spējīgi reaģēt.»
Kāpēc nostāja ir mainījusies tagad? «Pirmkārt, saņēmām papildu finansējumu. Ar iepriekšējo finansējumu daudzas lietas nebija iespējamas,» saka Garisons. Pieaug arī vajadzības, armijā krājas neaizpildītas vakances. «Visi grib pretgaisa aizsardzību un citas lielās lietas, bet tas palielina arī vajadzību pēc personāla.» Garisonu uztrauc, ka Latvijas armijas rekrutēšanas plāns nepildās, kā gribētos. «Tā kultūra nav izveidojusies. Nenāk.» Viņaprāt, Latvijas darba tirgū ir savienoto trauku princips: tikko būvniecība plaukst un ceļ algas, uz aizsardzību vīri nenāk. Īslaicīgi aizsardzībā varētu algas strauji pacelt, bet ilgtermiņā tas nav reāls risinājums, domā Garisons.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.