Tikko iznācis dzejnieka Jāņa Rokpeļņa rakstu pirmais sējums Dzeja. Dzejnieka ikdiena šobrīd ir saspringta, jo līdz augusta beigām jāsakārto otrais sējums
Jānis Rokpelnis aizved uz savu iecienīto kafejnīcu Cēsīs. «Man kā parasti, lūdzu,» saka dzejnieks, pasūtot dubulto espreso bez cukura.
Sēžam kalniņā Cēsu galvenās ielas tuvumā un gandrīz četras stundas ilgajā sarunā runājam galvenokārt par netveramo — par dzeju, prozu un ticību. Pēdējās dienas dzejniekam ir saspringtas — viņš cītīgi strādā pie savu rakstu otrā sējuma un baidās, ka var saslimt ar kovidu, jo tad grāmatu nenodos laikā.
Gandrīz piecus gadus dzīvojat Cēsīs. Vai Rīgas nepietrūkst?
Nē, jo Rīgā redzēju, kā guļamrajonu gars pakāpeniski iesūcas vēsturiskajā, jūgendiskajā centrā, kas tika izveidots padsmit gadus pirms Pirmā pasaules kara. Toreiz katru gadu cēla 200 māju, katru pēc oriģināla projekta. 24% no visu māju celtniecības izmaksām bija jābūt veltītiem dekoratīviem elementiem.
Ir pilnībā pazudis Brīvības bulvāris, Brīvības iela. Tā ir vienkārši šoseja. Tur nav intīmu kafejnīcu. Centrs ir pazudis, noplicināts. Rīgā nav, ko darīt. Ko — es braukšu uz Purvciemu vai Ķengaragu staigāt? Vienīgi Vecrīga vēl palikusi, bet to es piecpadsmit minūtēs izstaigāju. Viss. Kur lai es tālāk eju? Kur varu vienkārši staigāt un kaifot par arhitektūru?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.