Parlamenta vēlēšanas – pārmaiņu process Francijā 3

Francijas parlamentsā. Foto - AFP/LETA
Lolita Čigāne

Francijas parlamenta senators 2017.gadā teica – labi, šoreiz Emanuels Makrons uzvarēs, bet kas notiks tālāk? 2017.gads bija drūmu priekšnojautu gads – Lielbritānijā noticis Brexit referendums, ASV par prezidentu kļuvis Eiropas Savienībai nedraudzīgais Tramps, tikko sākta apjaust Krievijas Sanktpēterburgas troļļu fermas postošā ietekme uz pasaules demokrātijām un vēlēšanām.

Kad arī 2022.gadā Emanuels Makrons pārliecinoši uzvarēja galēji labējo Marinu Le Penu, likās – kolēģa bažām nebija pamata. Tomēr tikko Francijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pārsteigumu iespējamību. Jaunajā parlamentā nepieredzēti daudz vietu ieguvusi gan galēji labējā Marina Le Pena – 89 no 577, iepriekš bija 8 vietas, gan galēji kreisā politiķa Melenšona pārstāvētais kreiso un sociālistu bloks – 131 vieta no 577, atstājot Makrona Kopā! bez absolūtā vairākuma – 245 vietas.

Ja Latvijas politikā tas būtu uzskatāms par salīdzinoši viendabīgu rezultātu, Francijā daudzi ir šokā, jautājot, kā tas iespējams. Parlamenta vēlēšanas Francijā cieši seko prezidenta vēlēšanām un tiek uzskatītas par iespēju tikko ievēlētajam prezidentam saņemt parlamenta absolūto vairākumu savu ieceru īstenošanai.

Francija ir daļēji prezidentāla valsts, tās prezidents ir gan ārpolitikas, gan iekšpolitikas noteicējs, tomēr tiesiskā valstī ikvienas politikas īstenošana iespējama tikai ar likumu palīdzību, un šeit Francijas Nacionālajai asamblejai ir izšķiroša loma.

Situāciju, kad prezidentam nav absolūtā parlamentārā vairākuma, Francija nav piedzīvojusi kopš 1988.gada.

Tāpēc ir jautājums – kas īsti notika un ko tas nozīmē? Lai gan prezidents Makrons tiek raksturots kā pašpārliecināts un pat valdonīgs politiķis, kurš domā, ka visu zina labāk, patiesībā viņa komanda rūpīgi vēro sabiedrības noskaņojumu. Prezidenta Makrona “Republika ceļā” jau pirms 2022.gada vēlēšanām bija zaudējusi absolūto vairākumu parlamentā – sākotnēji 306 vietas no 577, vēlāk – 266 vietas, un balsojumus nodrošināja kopā ar pāris mazākām partijām.

Kad 2017.gadā Makrons sapulcināja iepriekš politikā nebijušus dažādu jomu profesionāļus, daļa no viņiem tagad ir vīlušies, uzskatot, ka iepriekšējā darbā bija daudz brīvāki un ietekmīgāki. Pirms 2022.gada prezidenta, bet jo īpaši parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka Makrona “Republika ceļā” vairs netiek uztverta kā jauns, pievilcīgs, nebijušu enerģiju iemiesojošs politiskais spēks, bet gan kā daļa no ierastās centriski labējās politikas.

Šī apziņa arī ietekmēja prezidenta Makrona pieeju vēlēšanu kampaņai – pēc iespējas mazāk kampaņas.

Ja sabiedrības līdzdalība vēlēšanās ir zema, balso pamatā vecāka gadagājuma ļaudis, kuri izvēlas esošo valsts vadību un mēreni labējas partijas. Francijas jaunatne ierasti balso par politiskajiem “flangiem” – galēji labējiem vai kreisajiem. Šo tendenci 2017.gadā Makronam izdevās pārlauzt, pārsteidzot gados jaunos vēlētājus ar savu “svaigumu”.

Ja aprīļa prezidenta vēlēšanās iemesls slābajai Makrona bloka kampaņa bija Krievijas karš Ukrainā, jūnija parlamenta velēšanās aizņemtība ar globāliem jautājumiem bija grūtāk pamatojama. Prezidenta Makrona komanda gan bija izdarījusi mājas darbus –laikus uzreiz pēc pandēmijas palielināti pabalsti mazturīgajām ģimenēm, visiem kompensēts degvielas un gāzes cenu pieaugums. Tieši degvielas cenu pieaugums bija viens no jūtīgajiem jautājumiem, kurš neilgi pēc Makrona ievēlēšanas satricināja viņa prezidentūru caur plašo un ilglaicīgo “Dzelteno vestu” kustību.

Kopumā šī sagatavošanās mazināja galēji labējās Marinas Le Penas pievilcību, jo jau kopš prezidenta vēlēšanām, kurās Le Pena saņēma 41% atbalsta, viņa no savām ierastajām tēmām bija pārvirzījusies uz diskusijām par sociālajiem jautājumiem, tomēr tas neliedza viņai redordlielu pārstāvniecību jaunievēlētajā parlamentā.

Francijas priekšvēlēšanu kampaņas norise ir stingri regulēta. Noteikumi veidoti tā, lai kandidāti paļautos uz tradicionālajiem kampaņas veidiem – drukāti vēlēšanu materiāli, tikšanās ar vēlētājiem, kandidātu darbošanās ielās un “uz vietām’’. Kampaņa ir ļoti īsa, oficiāli tā sākās 30.maijā un pirms pirmās kārtas ilga tikai 12 dienas. Apmaksāta politiskā reklāma TV, radio, tiešsaistē un vidē aizliegta 6 mēnešus pirms vēlēšanām.

Šādos apstākļos liela nozīme ir notikumiem, politiķu runātajam un tam, kā to atspoguļo mediji.

Piemēram, premjerministres Elisabetes Bornes pieklājīgais, bet atturīgais rosinājums, ka sieviete ratiņkrēslā “varbūt atradīs darbu”, tika medijos plaši iztirzāts un uztverts kā “auksts robotisms”.

Notikumi veidojās par labu galēji kreisā Melenšona vadītajam blokam NUPES. Iecere par plašu kreiso un zaļo spēku koalīciju prezidenta vēlēšanās 3.vietā ar 22% balsu palikušajam Melenšonam radās jau aprīlī, tomēr traucēja tas, ka daudzi apšaubīja viņa demokrātiskumu. Melenšons jūsmojis par pretrunīgiem līderiem – Venecuēlas vadītāju Čavesu un Putinu. Daudzi uzskata, ka šis ekscentriskais politiķis nav spējīgs vadīt demokrātiskas organizācijas. Tomēr maija sākumā iepriekš ietekmīgā, bet tagad arvien parlamentā mazskaitlīgākā Sociālistu partija, kurai 2017.gadā sliktā vēlēšanu rezultāta dēļ pat nācās pārdot savas elegantās telpas Parīzes centrā, paziņoja par pievienošanos Melenšona vēlēšanu koalīcijai. Melenšons, pats šajās vēlēšanās nekandidējot, uzreiz sāka runas par līdzāspastāvēšanu (cohabition) – ja nu NUPES izdotos iegūt absolūto vairākumu, viņš kļūtu par premjerministru. Ar šiem paziņojumiem viņš visus ievilka sarunā par sevi – daudzi sāka iztirzāt absolūtā vairākuma iespēju, lai gan realitātē NUPES no tā atpalika par 158 balsīm. Prezidents Makrons pat paziņoja, ka viņš nekad, nekad neizvirzītu Melenšonu valdības vadītāja amatam, labējie politiķi biedēja ar Francijas sovjetizāciju. Melenšons bija savu panācis – par viņu runāja, un gados jauno vēlētāju acīs tas izskatījās kā sistēmas cīņa pret citādo, tātad atbalstāmo.

Francijas politisko sistēmu apdzīvo tūkstošiem politisko partiju. Politisko partiju izveidot ir viegli – vajadzīgi vien divi cilvēki, kas prefektūrai paziņo par partijas dibināšanu un apņemas to vadīt. Lai noorientētos partiju daudzveidībā, Francijas Iekšlietu ministrija, kura atbildīga par vēlēšanu norisi, katrai partijai vai vēlēšanu apvienībai piešķir savu niansi jeb vietu politiskajā spektrā – centrists, labējais, galēji labējais, galēji kreisais utt.

Šoreiz arī nianses piešķiršanas process nostrādāja par labu kreisajiem.

Pēdējā brīdī bez juridiska statusa vien publiski pieteiktā vēlēšanu apvienībai NUPES sākotnēji nesaņēma niansi. Tas nozīmētu, kā tās rezultāts tiktu publiskots par katru tajā ietilpstošo partiju atsevišķi, simboliski mazinot kopējā rezultāta nozīmi. Kad NUPES šo lēmumu sekmīgi apstrīdēja tiesā, arī šis notikums ieguva simbolisko “sistēma pret citādo” oreolu.

Visbeidzot – Ukraina. Francijas sabiedrība, protams, nosoda Krievijas agresiju un vardarbību Ukrainā, kopumā tai derdzas Krievijas ciniskais imperiālisms. Ukrainas krāsas un karogi Parīzē ir redzami, lai gan ne tik bieži kā Latvijā, un prezidents Makrons ir visproukrainiskākais no Francijas politiskajiem līderiem. Tomēr Francijas sabiedrība ir arī pietiekami anti-amerikāniska, un jo īpaši tādi ir gan Melenšons, gan Le Pena.

Francijas sabiedrībai nepatīk ASV “diktāts”, tā vēlas, lai arī Francija noteiktu globālo dienaskārtību.

Tas arī izskaidro prezidenta Makrona neveiklos, mūsu ausīm atbaidoši skanošos rosinājumus nepazemot Krieviju un ļaut Putinam “saglabāt seju”. Francija, atbalstot Ukrainu, tomēr grib būt ne-Amerika, būt citāda, veidot savu politiku, ietekmēt globālos procesus.

Droši vien tiks rakstītas grāmatas par to, kā un vai Francijas prezidenta Makrona vizīte Kijivā 16.jūnijā, trīs dienas pirms parlamenta vēlēšanu 2.kārtas, ietekmēja vēlēšanu rezultātu. Kopā ar Vācijas, Itālijas un Rumānijas līderiem prezidents Makrons Kijivā pateica “visas pareizās lietas” pat ukraiņu vērtējumā – Ukrainai jākļūst par Eiropas Savienības kandidātvalsti, Ukrainai ir jāuzvar karā ar Krieviju, Ukraina jau tuvākajā laikā saņems Francijas hovitzeru papildinājumu. Iekšpolitiski Makrons mēģināja šo vizīti pasniegt kā valstsvīra rīcību iepretī radikāļa Melenšona uzvedībai. Pirms izlidošanas no Orlī lidostas Makrons pavēstīja: “Vissliktāk būs, ja pasaules sajukumam pievienosies Francijas sajukums”.

Makrona pamatatbalstītājs bija 70+ gadus vecs vēlētājs, kamēr gados jaunās parīzietes, ar kurām velēšanu dienā tikāmies pie kafijas tases, balsoja par Melenšonu, kura pat nebija sarakstā, tātad galēji kreiso NUPES.

Jauniešu vidū gan bija dramatiski zema vēlēšanu līdzdalība – vien nedaudz vairāk par 20%.

Uzreiz pēc vēlēšanām uz Melenšona aicinājumu parlamentā veidot vienotu kreiso NUPES grupu zaļie, kuri ieguva 16 vietas, reaģēja atturīgi, sakot – tā bija vēlēšanu, ne pēcvēlēšanu savienība, neizslēdzot iespēju Francijas prezidentu Makronu atbalstīt radikālāku klimata pārmaiņu novēršanas priekšlikumu virzībā. Iespējams, ka ar šīm parlamenta vēlēšanām Francija vienkārši ir kļuvusi līdzīgāka citām Eiropas valstīm – koalīcijas, kompromisi, piekāpšanās, vienošanās, nevis ierastā prezidenta gribas nekritiska izpilde.

Autore Lolita Čigāne ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) velēšanu misiju vadītāja.

Komentāri (3)

QAnon 29.06.2022. 16.08

Francijā, kas ir bijusi kremļa kuce jau vairāk kā 100 gadus, pozitīvas pārmaiņas var nest tikai nacionālpatriotu valdība. Elizejas pilī nepieciešams vīrietis, kā kritērijiem noteikti vairāk atbilst Marina Le Pena. Ko par abiem prezidenta kandidātiem domā sakarīgais rakstnieks, Mihails Vellers:
https://www.youtube.com/watch?v=RnQhxDntLKY&t=2s

0
0
Atbildēt

1

    Elo62 > QAnon 30.06.2022. 13.02

    Lai arī vispār, šķiet, esat erudīta persona, par Franciju kā 100-gadīgu “kremļa kuci” smagi maldaties. Pēc 2. pasaules kara komunisti strauji zaudēja ietekmi Francijā, un franču elite meklēja atbalstu pie amerikāņiem, jeb, pārfrāzējot jūsu teikto, Francija bija baltā nama kuce.

    Turklāt PSRS arī atbalstīja Francijas koloniju neatkarības cīnītājus, piemēram, Marokā.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    QAnon > Elo62 30.06.2022. 18.20

    Pietika jau tikai ar tās agresiju pret Vāciju WWI, kas noveda pie kara traģiska iznākuma, kas savukārt noveda pie vēl baisāka WWII. Ja kāda ir kremļa kuce, tas neliedz kremlim tai samest beigtus kaķus akā un nosmērēt ar fekālijām durvju rokturus. Pat vēsturniekam – amatierim, būtu bijis jāzin, kā kremlis izrēķinājās ar Japānu, par to, ka tā neiesaistījās Hitlera pusē karā, kas būtu beidzies ātri, ar minimāliem upuriem un taisnīgu iznākumu, bet tā vietā padevās Rūzvelta provokācijai un uzbruka Pearl Harborai, lai dotu iespēju tam pārliecināt amerikāņus par vajadzību krist negoda nāvē par Absolūto ļaunumu.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu