PSRS vadonis Mihails Gorbačovs (pa kreisi) un Vācijas kanclers Helmūts Kols tikšanās laikā Bonnā 1989. gadā. Foto – Scanpix
Nupat publiskotie vairāk nekā 30 gadus vecie Vācijas Ārlietu ministrijas dokumenti atklāj patiesību par to, kā Vācija savulaik centās bremzēt Baltijas valstu un Ukrainas neatkarības centienus, priekšroku dodot draudzībai ar Kremli
Kad Leibnica mūsdienu vēstures institūts izdod kārtējo sējumu Vācijas Federatīvās Republikas ārpolitikas dokumenti, parasti tam uzmanību pievērš tikai eksperti. Tās ir biezas grāmatas, kas reti kad ir aizraujoša lasāmviela.
Taču šoreiz interese solās būt ievērojama. Jaunajā sējumā ar 1991. gada dokumentiem iekļautas piezīmes, protokoli un vēstules, kurās atrodamas arī iepriekš nezināmas detaļas par Padomju Savienības sabrukumu, Ukrainas neatkarību un NATO paplašināšanos uz austrumiem. Un jau tagad ir skaidrs, ka šie dokumenti vēl vairāk nokaitēs debates par to, kāda vairāku gadu garumā un līdz pat mūsdienām ir bijusi Vācijas politika attiecībā uz Krieviju.
