Piecu paaudžu spēks

Kad pirms gandrīz pieciem gadiem pasaulē nāca mazā Hanna, viņa bija jau piektā paaudze dzimtā, kurā katrai sievietei ir savs stāsts par vietu šajā ģimenē

Dažas minūtes pirms norunātā laika (viņas visas ir punktuālas!) pa logu ieraugu satiekamies mammu Ligitu, meitu Ilzi un mazmeitu Elīnu. Viņas nedzīvo kopā, tāpēc visas trīs apskaujas, smaida, smejas un, mēģinot ieklausīties cita citā, aizrautīgi sarunājas. Viņu atkalredzēšanās un kopā būšana ir tik priekpilna un kopības piepildīta, ka pat nezinātājam skaidrs — starp šīm sievietēm valda īpašas attiecības.
Ģimenes vecākā paaudze vecvecvecmāmiņa Ģertrūde šoreiz palikusi mājās. Kovida laikā Ģertrūde pārcieta insultu, un šobrīd iziešana no mājām vairs nav tik vienkārša un pašsaprotama kā kādreiz. Savukārt viņas mazmazmazmeitiņa, četrgadniece Hanna, nogurusi no garās dienas bērnudārzā, labprātīgi izvēlējusies palikt mājās. Taču dienu vēlāk gan visas sanāk kopā, lai nosvinētu Ģertrūdes jubileju un nofotografētos.

Vecvecvecmāmiņa Ģertrūde (92)

Pavisam nesen, 22. aprīlī Ģertrūde Caune atzīmēja 92. dzimšanas dienu. Nu jau vairāk nekā 30 gadu Ģertrūde ir pelnītā atpūtā — pensijā. Tieši viņa ir šīs ģimenes centrs — gadu desmitiem bijusi balsts savējiem, ar viņas gādību izaudzināta ne tikai meita Ligita, bet arī mazmeitiņa Ilze un mazmazmeita Elīna. Un nu savu artavu mīlestības no omes, kā viņu sauc ģimenē, saņem arī mazmazmazmeitiņa Hanna.
Ģertrūdes mūžs nav bijis no vieglajiem — uzauga sešu bērnu ģimenē un, būdama vecākā, bija spiesta rūpēties par jaunākajiem brāļiem un māsām. Ģertrūde saka — tagad uzskata, ka bērniem nav jāuzņemas atbildība, kas pienākas pieaugušajiem. Tajos laikos bērniem rūpēties par jaunākajiem šķitis pašsaprotami. «Jau no mazām dienām tēvs mācīja — lai kas notiktu, ģimene vienmēr ir pirmajā vietā,» saka Ģertrūde.
Viņa savulaik uz Rīgu atnākusi no dziļiem laukiem Latgalē un daudz ko mācījusies no saviem skolotājiem. Tomēr lielāko gudrību — sirdsgudrību — iemācījuši tieši vecāki. «Abi bija dievbijīgi un godā turēja Bībeles vērtības — nezagt, nemelot, būt patiesiem, godīgiem.» To Ģertrūde vienmēr centusies ievērot pati un mācījusi arī savām meitenēm.
Ģertrūde ar smaidu atceras laiku, kad bija gaidībās. Abi ar vīru gaidījuši puisīti, bet sagaidījuši Ligitu — sīciņu meitenīti. «Kad biju stāvoklī, man tikpat kā neredzēja vēderu. Kad aizgāju uz Dzemdību namu, vaicāja, kāpēc esmu atnākusi. Atbildēju — dzemdēt!» smaida Ģertrūde.
Kā jau kara laika bērns, kas daudz ko redzējis un pārcietis, Ģertrūde ir skopa jūtu izpausmēs. Par mīlestību taču liecinot darbi, kāpēc tad jāmētājas vārdiem… «Dzīve nebija nekāda vieglā — kopā ar vīru, vīramāti un meitiņu dzīvojām vienā istabā komunālajā dzīvoklī. Bija jāprot sadzīvot,» uzsver ome. Iespējams, tā arī bijusi pirmā lieta, ko jau agrā bērnībā apguvusi Ligita, — ar visiem sadzīvot.
Vēl viena lieta, ko Ģertrūde gribējusi iemācīt meitai, — pienākuma apziņu un darba prieku. Ģertrūde ir cieši pārliecināta, ka darbs nevienu nesabojā, tieši pretēji. Un Ligita jau kopš bērnības bijusi strādīga — ar uzcītību sestdienās kopusi gan pašu istabiņu, gan kopīgās telpas komunālajā dzīvoklī.
Bet paaugoties katru vasaru strādājusi, ģimenes budžetā ienesot pa kādam liekam rublim. «Cilvēks, kas nevar nopelnīt sev maizi, nav neko vērts,» Ģertrūde ir kategoriska. Par laimi, viņas ģimenē tādu cilvēku neesot.
Un vēl omei ir svarīgi izpildīt solīto. To viņa prasa ne tikai no sevis, bet arī citiem. Ja kāds ir negodīgs, to ome nevar pārdzīvot. Ligita, Ilze un Elīna gandrīz reizē saka — gandrīz vai kā nāves grēks omes acīs ir kavēšana! Ja savulaik kāds nav ieradies laikā, tā omei bijusi kā sarkanā lupata bullim. Ome iegājusi savā istabā, aizvērusi durvis (dažkārt pat aizslēgusi!) un dienām nav nākusi laukā.
Ģertrūde saka — vislielākais prieks, ka meitā, mazmeitā, mazmazmeitā izdevies ieaudzināt latviskumu. Neviena no viņām nav aizbraukusi, bet turas pie savas valsts un saknēm. Ģertrūde uzskata, ka it īpaši Ukrainas kara ēnā jāpateicas par savu zemi un brīvību. Tikai dažkārt sāpot sirds, ka tauta aizgājusi neceļos, pieļauj dažādas kļūdas. «Vētī pagātni un svētī nākotni — pēc šāda principa cilvēki dzīvoja agrāk. Savulaik ģimenes sēdēja ap galdu un apcerēja paveikto. Tagad mums tādas lietas trūkst,» uzskata ome. Bet, ja šo atziņu izdotos atkal iedzīvināt, visiem klātos daudz labāk.

Vecvecmāmiņa Ligita (70)

Ligita Ieviņa ir ne vien mamma meitai Ilzei, vecmāmiņa Elīnai un vecvecmāmiņa Hannai, bet arī Latvijā zināma fotogrāfe. Fotomākslai viņu savulaik pievērsis vīrs fotogrāfs Atis Ieviņš. Sākotnēji Ligita par fotogrāfi strādājusi laikrakstā Pionieris, tad Nacionālajā teātrī, bet vēlāk ilgus gadus Nacionālajā bibliotēkā.
Ligita saka — darba tikumu, pienākuma apziņu un atbildības sajūtu viņai lielā mērā mācījuši nevis pašas vecāki, bet vecvecāki. Vecākiem bija jāstrādā, bet vecvecāki varēja būt kopā ar mazmeitu. «Daudz ko deva Rīgas 1. vidusskola — apvārsni, perspektīvu, vēlmi ko sasniegt — un vasaras laukos. Tur bija jāveic dažādi sīki darbiņi, jāizpilda, kas man uzticēts,» atceras Ligita. Bet visvairāk no tā laika palikušas prātā ārkārtīgās ilgas pēc vecākiem, kuri atbrauca tikai brīvdienās. Un arī tad ne katrās. «Par to domājot, vēl tagad grūti valdīt asaras. Vecākiem nevajadzētu savus bērnus atstāt vienus uz ilgāku laiku,» sausi nosaka Ligita. Tomēr ne vienmēr sanāk kā gribētos.
Galvenais, ko izdevies ieaudzināt meitā Ilzē, ir ģimeniskums, uzskata Ligita. Jā, ģimenē piedzīvota šķiršanās, Ligita Ilzi audzinājusi viena, bet bijušais vīrs abu dēlu Tomu, tomēr nekas nevarot būt svarīgāks kā turēties kopā. Vienmēr!
Ligita priecājas, ka meitā un mazmeitā izdevies ieaudzināt arī patstāvību, mākslinieciskumu, pārliecību par sevi, bez kuras šodien grūti pastāvēt. «Ja runa ir par Elīnu, varu teikt, ka viņa man ir kā trešais bērns. Ar viņu biju kopā vairāk nekā ar saviem bērniem, un starp mums joprojām ir īpaša saikne,» uzsver Ligita.
Bet mazā Hanna… Ligita saka — viņa ir vēl viena, ļoti svarīga pile ģimenes kausā.

Vecmāmiņa Ilze (49)

Ilze Ieviņa ir profesionāla fitnesa trenere, šajā profesijā strādājusi gandrīz 25 gadus, bet nu izbauda mājsaimnieces dzīvi. Ilzi ģimenē iesaukuši par lielo valdību. Tas tāpēc, ka jau kopš bērna kājas viņa zinājusi, ko grib, kā grib, un noteikusi, kā viss būs. Tā sakot — bez iebildumiem, lūdzu… Nepaklausīga, dauzonīga, spītīga. Jautra, enerģiska un atbildīga — tik dažāda bijusi un ir Ilze.
Ilzes vecāki bija aizņemti darbā, tāpēc viņu pieskatījusi un lielā mērā audzinājusi tieši vecmāmiņa Ģertrūde. Ilze saka — galvenais, ko Ģertrūde ieaudzinājusi, ir disciplīna. Ja kaut kas solīts, jāizpilda. «Tas man iedzīts uz mūžu — ja pateikts, ka mājās būšu, piemēram, piecos, tad arī esmu. Tas nekas, ka uz ielas satikta kāda sena paziņa, ar kuru tik ļoti gribas papļāpāt. Solītais jāpilda, lai tur vai kas,» uzsver Ilze. O, jā, un vēl māka gatavot ēst — arī tā aizgūta tieši no vecmammas.
Savukārt mamma Ligita mācījusi darba mīlestību, atbildību. «Ja esmu ko apņēmusies, to vienmēr izdaru.» Iniciatīva, apņēmība, izturība un labestība — tas viss Ilzē esot no mammas. Un, protams, mākslinieciskums. Ilzi, tāpat kā vēlāk Elīnu, Ligita vedusi uz koncertiem, izrādēm, mudinājusi apmeklēt dejas, pulciņus. No omas un mammas Ilze iemācījusies spēlēt zoli. Ja gadās brīvs laiks, Ilze un Ligita to labprāt uzspēlē arī tagad.
Lai paaudžu attiecības nešķistu kā brīnumaina idille, Ilze neslēpj — gadās pateikt arī kādu asāku vārdu, sastrīdēties. Taču ilgi turēt aizvainojumu, dusmas, to gan ģimenes sievietes neprotot. «Dzīve ir pārāk īsa, lai ilgi dusmotos,» ir pārliecināta Ilze.
Kad Ilzei piedzima Elīna, viņai bija tikai 19 gadu. Kā pati smejas, bērnam piedzima bērns. Gribējies skriet uz visām pusēm, paspēt to un šo, un Ilze to arī darījusi, bieži vien kopā ar Elīnu. Varbūt tieši tāpēc attiecības šobrīd ir tik tuvas, lai abas teiktu, ka ir draudzenes. «Galvenais, ko gribēju iemācīt meitai, — atklātību un sirsnību. Man bija svarīgi, lai meita zina — lai kas notiktu, viņa vienmēr var nākt pie manis, es viņu atbalstīšu,» saka Ilze. Viņa piebilst — katra no ģimenes sievietēm centusies būt mamma, kas atbalsta savu meitu. «Varbūt tāpēc esam tik cieši kopā kā vienas rokas pieci pirksti.»
Īpašas attiecības Ilzei jeb obai (tā viņu dēvē mazmeitiņa) ir ar mazmeitiņu Hannu — viņas pirmo mazbērniņu. «Hanna ir žiperīgs bērns, bet mēs lieliski saprotamies, mums ir līdzīgs raksturs. Burtiski izkūstu, kad viņa apķeras man ap kaklu un pasaka: «Es tevi mīlu.»