Ko gaidīt no Latgales Kongresa? Īsā atbilde

Visa mūsu dzīve (arī Latgalē) tagad ir apskatāma uz Ukrainā notiekošā Krievijas armijas iebrukuma fona. Kā tas ir pamainījis prioritātes pasaulē, valstī un Latgales reģionā? Un kuri nepadarītie darbi ir atklājušies vēl kailāki?

Tieši uz skarbajiem notikumiem Ukrainā paskatoties, varam labāk novērtēt, cik lielā drošībā esam paši – ticam, ka varam paļauties uz starptautiskām organizācijām, bet arī pašiem kaut kas jādara – cik labi esam organizēti savā valstī, savās pašvaldībās, sabiedriskajās organizācijās un Latgales reģionā kopumā, lai pieņemtu atbildīgus lēmumus kā miera, tā arī (nedod Dievs) kara laikā? Jau tagad karš notiek ne tikai Ukrainas teritorijā, arī pie mums – plašsaziņas līdzekļos, interneta sociālajos tīklos, privātajās sarunās ar draugiem, radiem un pašu mājās.

Dažādos laikos ir notikuši latgaliešu saieti, kongresi, konferences… Ir daudzas reizes mēģināts formulēt kopīgos ilgtermiņa mērķus un atkārtoti skanējuši aicinājumi dažādām atbildīgajām iestādēm. Taču gads no gada vai katrā nākamajā pasākumā redzam, cik grūti ir tikt pie kādu izmērāma rezultāta. Nav tā, ka nekas nav izdarīts. Šis tas ir panākts, kaut kas ir noticis pats no sevis, kaut ko ir izdarījuši neatlaidīgi indivīdi vai kāda aktīvāka sabiedriska organizācija, bet kopīgie Latgales un latgaliešu dzīves sociālekonomiskie rādītāji ir tālu no Latvijas valsts un no Eiropas vidējiem. Tā sauktā reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši kliedzoša. Arī kultūras, izglītības, identitātes stiprināšanas lauciņos latgaliskais kaut kur iespiežas latviskajā, kaut kur “jaucas” pa vidu, kaut kur izkrīt pavisam – nav īstas skaidrības ne pašvaldību darbiniekiem, ne valsts iestāžu ierēdņiem, ne skolotājiem, ne uzņēmējiem, ne politiķiem. Ja nav skaidrības, tas ir pirmais signāls par nedrošību reģionā un valstī.

Par kopīgo Latgales reģiona ekonomisko un citu jomu attīstību īsti neviens nav atbildīgs. Pareizāk sakot – atbildīgi ir daudzi, bet neviens līdz galam nav saucams pie atbildības par laba rezultāta neesamību. Tas pats arī citās jomās. Reģionālā attīstība nav tikai termins, kuru pietiek ierakstīt vienas ministrijas dokumentos un viss pats no sevis atrisināsies. Tas ir kopīgs darbs – gan pašvaldību, gan visas valdības (un tās pakļautībā esošo iestāžu). Reģiona drošība ir gan robežsargu, gan policijas un zemessargu darbs, kā arī tās ir mājas, kas apdzīvotas paliek arī dziļākajos laukos, nevis sabirst zem buldozera vai laika zoba. Reģiona labklājība ir iekšzemes kopprodukta cipari un katra indivīda prieks par nākamo saulaino darba dienas rītu!

Kā tikt pie labākas dzīves Latgalē? Bieži vien viss patiešām ir pašu latgaliešu rokās. Latgaliešiem (un nevienam citam) ir jāuzņemas atbildība par Latgali. Velkot paralēles ar notikumiem Ukrainā un Krievijā, Baltkrievijā – kurš cits uzņemsies atbildību, ja ne katrs “mazais es”?

Tas ir ļoti svarīgi, lai paši latgalieši aktīvāk iesaistītos sabiedriskajos procesos, nevaldības organizācijās un, jā, arī partijās. Visās! Jo vairāk tajās būs latgaliešu, jo vairāk mūsos ieklausīsies politiķi no viesiem spārniem.

Ukrainā jau no 2014.gada valsts teritorijas aizstāvēšana balstījās uz brīvprātīgo kustības pleciem, bet Krievijā vairāk kā 20 gadu laikā valsts aparāts miedza un pamazām piemiedza visus, kas varēja, gribēja un uzdrošinājās nostāties pretim valdošajam režīmam. Daudzi bija spiesti emigrēt. Vēl vairākums vienkārši samierinājās. Tieši tāpēc tagad pasaule vaino visus krievus un visus Krievijas Federācijas iedzīvotājus, ka viņi faktiski ar savām rokām (vai piekrītoši klusējot) ir ļāvuši dzimt diktatoram, kurš ir iesācis asiņainākās “militārās specoperācijas” Eiropā, kādas nebija piedzīvotas no otrā pasaules kara laikiem. Atbildība par to lielākā vai mazākā mērā jāuzņemas katram Krievijas pilsonim!

Tā arī tagad Tev un man jāiet kopā, lai izrunājam, ko un kā darīsim nākamajos piecos gados? Kā mēs varam “no valodas līdz ekonomikai” (drošību ieskaitot) pacelt visas jomas Latgalē? Viena pašvaldība to nevarēs izdarīt, viena ministrija arī nē, visu novelt uz kādas sabiedriskas organizācijas pleciem būtu neprāts… Tātad mēģinām ielikt vismaz galveno virzienu, kurā visiem kopā “rakt”!

Mēs Latgalē tagad esam kā tāds tvaika vilciens, kas šņāc un laiku pa laikam taurē, taču ļoti lēni iet uz priekšu, tad pa inercei no nākamā kalniņa lejā… Vai varbūt esam kuģis, kas bez motora un bez burām dreifē pasaules vējos un valdošajās straumēs? Šo vilcienu ir jāuzliek uz sliedēm un jādot tam skaidrs mērķis, enerģija kustībai un sistēma, kā tās “oglītes” sagādāt, lai vilciens neapstātos, bet aizvien skrietu uz priekšu, lai sasniegtu un apsteigtu pasaules noteiktos un visu laiku mainīgos izaicinājumus. Ja tas ir kuģis, tad tā pat ir vajadzīgs motors vai vismaz gana izturīga un pareizā virzienā pagriezta bura. Lai tas mūsu kuģis neaiziet “Moskvas” pēdās – respektīvi, nenoslīkst!

Latgales kongress (Latgolys kongress) notiks tikai trīs dienas. Pēc būtības – pirmajā dienā svinīgie pasākumi par godu 1917.gada Latgales latviešu kongresa atceres dienai un 2022.gada kongresa atklāšana. Lielākais darbs paredzēts 28.aprīlī, kad visas dienas garumā darba grupās tiks apspriesti dažādi jautājumi un pa gabaliņam kopā likta arī kopējā kongresa rezolūcija. 29.datumā – svinīga Saeimas deputātu (Latgales apakškomisijas) sēde, tad politiķu neliela “cepināšana” Jāņa Dombura vadībā un beigās rezolūcijas apstiprināšana.

Ir izskanējusi kritika un gan jau ka vēl skanēs kongresa rīkotāju virzienā, taču ir skaidrs, ka pāris dienu laikā mēs nevarēsim atrisināt visas Latgales problēmas. Es personīgi gribu ticēt, ka Latgales kongress var tapt par pastāvīgu Latgales iedzīvotāju (Latvijas pilsoņu) viedokļa paudēju – kopīgas pozīcijas formulētāju. To skaļāk un precīzāk pateikt var palīdzēt organizatoriska struktūra, kam jāstrādā arī kongresu starplaikos. Kādai tai būt, kādā sastāvā, ar kādu pārstāvniecību un, galvenais, kas varētu veikt tai sekretariāta pienākumus, tas ir jāapdomā šīs nedēļas laikā un piektdien ir kopā jāizlemj.

Visa pārējā informācija, kas saistās ar Latgales Kongresu – vairāku pasākumu kārtība, darba grupu programma, iespējas sekot notikumiem attālināti – ir un būs atrodama interneta lapā latgolyskongress.lv

Noslēgumā nedaudz par identitāti. Kā viņi paši atzīst, tieši kara priekšā un faktiski tā laikā ukraiņu tauta kļuva par nāciju un skaidri iezīmēja sevī atšķirības no iebrucējvalsts pamatnācijas. Karš apvienoja Ukrainas valsti, tās sabiedrību, un nostiprināja viņu identitāti. Gadiem ilgi Latgales sabiedriskās organizācijas ir runājušas, stāstījušas, cik svarīgi ir Latgalē kopt un stiprināt latgalieša pašapziņu. Cik tas ir svarīgi ne tikai reģiona, bet arī valsts, ne tikai kultūras, bet arī ekonomikas un nacionālās drošības kontekstā. Ja agrāk to kāds vēl nesaprata, tad vairs nezinu, kādus argumentus stāstīt – mums visiem kopā ir svarīgi apvienot visus Latvijas un atsevišķi ņemtas Latgales iedzīvotājus, stiprināt katra pašapziņu un spēju sadarboties!

Cik mēs katrs būsim stiprs, tik stipra būs Latgale! Jo stiprāka būs Latgale, jo stiprāka arī visa mūsu valsts. Tas nav lozungs, tā ir formula, pie kuras turos.

 

Autors ir Latgaliešu kultūras biedrības vadītājs, viens no Latgolys Kongresa organizētājiem, Latvijas Reģionu Apvienības valdes loceklis

 

Šo pašu rakstu latgaliski var izlasīt šeit.