Valmieras Drāmas teātra izrādē Kalendārs mani sauc ikviens kļūst par galveno varoni
Pārsteidzoši, cik daudz izrāžu Latvijas teātros ir par fiziski un garīgi slimiem cilvēkiem! Bet vēl pārsteidzošāk — ka mēs kā sabiedrība gribam un spējam tās skatīties. Aizvadītajās nedēļās man sanācis vienu pēc otras noskatīties divas izrādes par līdzīgu tēmu — Mārtiņa Eihes Kalendārs mani sauc Valmieras Drāmas teātrī un Regnāra Vaivara Mazo naudiņu Nacionālajā teātrī. Abu darbu centrā ir varoņi, ko pieņemts dēvēt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Abi ir lieliski, tikai katrs savā veidā. Vaivara iestudējumā aktierisku varoņdarbu veic Kaspars Zvīgulis, bez mazākās jūtināšanās, bet ar lielu siltumu nospēlējot skarbo dzīves realitāti. Eihes iestudējums drīzāk piedāvā teatrālu spēli, bet arī tās dzirkstošais dauzonīgums maskē nopietnību.
Cilvēki, kas spiesti dzīvot marginālu dzīvi «uz sabiedrības robežām», acīmredzami Latvijā ir liela sociāla problēma. Bet ne tikai. Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc ir viena no populārākajām latviešu autoru grāmatām pēdējā desmitgadē. Lasītājus uzpērk tās intonācija — silta, bez uzspēles, tā rāda to, ko bieži min mākslas darbu PR aprakstos, bet kas reti vērojams pašos sacerējumos, proti, patiesu līdztiesību. Kalnozola varoņi — veci un slimi cilvēki — rādīti kā dzīvas būtnes ar savām vēlmēm, sapņiem, problēmām, nevis dīvainīši, uz kuriem «veselā sabiedrība» skatās no malas, gribot, bet īsti nespējot maskēt pretnostatījumu «mēs — viņi». Tā nav «cita normālība», bet vienkārši normāla dzīve, kurā, jā, nākas rēķināties ar neparastām problēmām.
Kā, piemēram, Kalendāra Oskaram, kuram nepietiek naudas terapijai, tāpēc viņš runājas ar mācītāju un iemācās no galvas visa gada vārdadienu sarakstu. Kalendārs viņam ir vienlaikus nepieciešams un bīstams: paņēmiens, kā sevi ārstēt, un slimības spilgtākā zīme, pār kuru jāiemācās valdīt, nepakļaujoties apsēstības viltīgajiem līkločiem.
Valmierā Kalnozola romāns iestudēts Rasas Bugavičutes-Pēces dramatizējumā, un arī tā centrā ir vienlīdzības ideja. Režisors Eihe liek katram ansambļa aktierim — Regīnai Devītei (Oskara mamma), Aigaram Apinim (mācītājs Arvīds), Inesei Ramutei (Janīna), Kārlim Dzintaram Zahovskim (Otto, Ivo), Mārtiņam Meieram (Kalle), Mārtiņam Liepam (Ļeņins), Annai Nelei Āboliņai (Maiga, Vikija), Diānai Kristai Stafeckai (Meitene, Roze) — iemiesoties un kļūt par Oskaru un izstāstīt kādu viņa stāstu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.