Pa emigrācijas pavedienu • IR.lv

Pa emigrācijas pavedienu

Gidons Krēmers. Foto — Reinis Hofmanis
Ieva Puķe

Kremerata Baltica esmu ielicis visu savu mīlestību, interesi un pieredzi — pirms koncertiem, ar ko Latvijā tiks svinēta orķestra 25. un paša 75. jubileja, saka tā izveidotājs vijolnieks Gidons Krēmers. Vai viņš arī būtu gatavs atgriezties dzimtajā Rīgā?

Kāpnes uz Vāgnera zāli 18. gadsimta namā Vecrīgā ir greznas, bet rēgainas. Milzīgas plaisas, kas caurauž renovējamās ēkas sienas, rada asociācijas ar fotogrāfijām, kādas pēdējā laikā redzamas ziņu portālos. Taču zālē zem baltām piekariņu lustrām vienā mierā mēģina Kremerata Baltica. Siltumu mūziķiem nodrošina milzīgi elektriskie sildītāji, gaitenī gan ir drēgns. 

Ar orķestra dibinātāju un māksliniecisko vadītāju Gidonu Krēmeru apsēžamies tukšajā pirmā stāva vestibilā. Sarunas laikā viņa jutīgajām ausīm vairāk patīk putekļains klusums nekā Vecrīgas kafejnīcu murdoņa. Kaut gan arī pēc tās, šķiet, viņš ir noilgojies. «Vakar, ielidojot Rīgā, pieķēru sevi pie domas: ir pēkšņi parādījusies neliela brīvība! Lidmašīnā vairs nebija masku, kurās atrodamies, šķiet, jau veselu laikmetu. Pat elpot kļuva vieglāk!» Krēmera rāmajā balsī skan prieks.

Pasaulslavenais vijolnieks šurp atlidojis, lai ar koncertiem Jubilate 100 Rēzeknes Gorā 17. aprīlī un dienu vēlāk Latvijas Nacionālajā operā atzīmētu savu 75. un Kremerata Baltica 25. dzimšanas dienu. Prieks gan ir saldi rūgts. Koncerta otro daļu ar Krēmera vijoles solo ievadīs Igora Lobodas Rekviēms Ukrainai. Atbalsta koncertus Ukrainai Rīgā dzimušais Gidons Krēmers sniedzis arī 2014. gadā pēc Krimas aneksijas un Maidana — gan Ukrainas Nacionālajā filharmonijā, gan Latvijā, gan Vācijā. 

Karu Ukrainā paspējis dokumentēt tikko apgādā Aminori iznākušā atziņu krājumiņa (ne)Spārnotas domas pēcvārdā. Viņam tā ir jau piektā grāmata — iznākusi vienlaikus krievu, latviešu un angļu valodā. Mūziķis latviski runā labi, taču ar literāru tulkojumu palīdzējis aktieris Gundars Āboliņš un žurnālists Eduards Liniņš. Ilustrācijas — lappusēs it kā nejauši ieklīdušus kaķus — sazīmējis tuva drauga, gruzīnu komponista Gijas Kančeli dēls Sandro. Bet šī sacerējuma autors no vārdu spēlēm, ironijas un pat daža piparota joka ar mīkstām ķepām viegli pārčāpo uz smeldzīgām pašatklāsmēm.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu