Vēstnieks Oleksandrs Miščenko kara pirmajās dienās Kijivā bija spiests no uzlidojumiem slēpties pagrabā, bet tagad Rīgā saka paldies latviešiem par atbalstu
Ar Oleksandru Miščenko tiekamies saulainā pirmdienas pēcpusdienā, pa vēstniecības logu ielas malā var redzēt Ukrainas atbalstītāju sanestos zildzeltenos karogus, plakātus un sveces, bet fonā dzird dziesmu par Bayraktar droniem — kāds protestētājs to atskaņo netālu esošās Krievijas vēstniecības priekšā. Vēstnieks sāk ar pateicību par milzīgo Putina zombija plakātu, kas izkārts pretī Krievijas vēstniecības logiem. Jau pirmajā dienā esot nofotografējis un izplatījis tālāk, jo baidījies, ka to ātri novāks. Krievijas vara pieradusi kā bandīti visu ar spēku nokārtot, bet tiesiskā valstī pēkšņi jūtas bezspēcīgi, viņš atzīst.
Ukrainai šobrīd ejot gan ļoti labi, gan ļoti slikti, saka Oleksandrs Miščenko. «Slikti, jo iet bojā cilvēki. Labi, jo Putins nesasniedza iecerēto.» Ukrainas teritorija fiziski un simboliski kļuvusi par kaujas lauku cīņai starp labo un ļauno, starp Rietumu vērtībām un ļeņinismu, kas tagad pārvērties putinismā. Putins iecerējis šo karu kā sodu Ukrainai par to, ka tā izvēlējusies demokrātijas ceļu bez viņa, un kā paraugprāvu visiem, kas uzdrošināsies ukraiņiem sekot. Vēstnieks uzskata, ka izveidojusies paradoksāla situācija — rietumvalstīm šķiet, ka tās uz Putina agresiju reaģē «gaismas ātrumā», taču Ukrainai, kuras pilsētas iznīcina artilērijas apšaudes, nogalinot sievietes un bērnus, šī reakcija šķiet nepietiekama un lēna. Partneru līdzšinējam militārajam atbalstam ir milzīga loma, taču vēstnieks prognozē — ar katru dienu civilo upuru skaits augs un pienāks lūzuma punkts, kad Rietumi tāpat neizbēgami iesaistīsies, jo «ukraiņu skatījumā Trešais pasaules karš jau ir sācies».
Vēstnieks uzteic valstis, kas uz savas ādas pieredzējušas padomju okupāciju, jo tās ir imūnākas pret Putina «bandīta šantāžu», un izsaka pateicību arī Latvijas tautai, kas ukraiņu nelaimi uztver kā savējo un atsakās no kompromisiem ar Krieviju. «Mana septiņpadsmitgadīgā meita brīnās, cik ļoti latvieši jūt līdzi, cik daudz piemiņas vietu, karogu, ziedošanas kampaņu ir izvērsts Ukrainas palīdzībai.» Kad Ukrainā palikušie meitas klasesbiedri viņai rakstot, ka Rietumi par ukraiņiem aizmirsuši, viņa atgādinot — pat mazajā Latvijā par mums katru dienu domā.
Kara pirmās deviņas dienas vēstnieks pats pavadīja Kijivā, tāpēc gaisa trauksmes laikā viņam ar ģimeni nācās patverties mājas pagrabā. Viņš stāsta, ka lūzuma punkts ukraiņiem bijusi trešā vai ceturtā diena, kad slēpties pagrabā pie katras sirēnas vairs nebija izturami. Bailes vienkārši izzudušas, jo kļuvis skaidrs — notiek karš, kas tik ātri nebeigsies. Kaimiņi sākuši organizēties, lai palīdzētu visos iespējamos veidos, naktīs uz maiņām ar binokli rokā dežurējuši uz mājas jumta, lai vaktētu diversantus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.