Serhijs Perebijnis: «Man vairs nekas nav palicis»
Vispirms viņi iepazinās vidusskolā un, kad pāris gadus vēlāk atkal satikās naktsklubā, kļuva par pāri. Apprecējās 2001. gadā un dzīvoja vienā no Kijivas piepilsētas guļamrajoniem. Viņiem bija divi bērni un divi sunīši — Bencs un Kūciņa. Viņa bija grāmatvede, viņš — programmētājs.
Serhijam un Tetjanai Perebijņiem piederēja Chevrolet minivens. Kopā ar ģimenes draugiem iegādājās arī māju laukos, jo Tetjanas aizraušanās bija dārzkopība un slēpošana. Viņa nesen bija atgriezusies no kalnu slēpošanas Gruzijā.
Kad februāra beigās Krievija iebruka Ukrainā un tuvojās galvaspilsētai Kijivai, artilērijas lādiņi sāka krist arī rajonā, kur dzīvoja Perebijņi. Kad kādā naktī lādiņš trāpīja arī viņu daudzdzīvokļu mājai, Tetjana nolēma kopā ar bērniem pārvākties un nama pagrabu. Drīz vien viņa pieņēma lēmumu bēgt prom. Vīrs tikmēr atradās Ukrainas austrumos, kur aprūpēja savu slimo māti.
Bēgļiem nepaveicās. Kad Tetjana (43) ar abiem bērniem Mikitu (18) un Alisu (9) aizpagājušajā svētdienā, 6. martā, centās steigšus šķērsot pussagrauto tiltu no Irpiņas uz Kijivu, viņus nogalināja. Dzīvību zaudēja arī brīvprātīgais pavadonis Anatolijs Berežnijs (26) no vietējās baznīcas draudzes. Viņu līdzpaņemtās mantas — zils čemodāns uz ritenīšiem, pelēka soma un pāris mugursomas gulēja līdzās mirušajiem. Mazākajā zaļajā dzīvnieku somiņā rēja viens no dzīvi palikušajiem suņukiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.