Acis redz, sirds deg

Igors Pilčs pie paša iekārtotā privātmuzeja Preiļos. Koka ēka celta 19. gadsimta vidū. Pirms to pārņēma Pličs ēka stāvēja pamesta un bija pārvērtusies, «kā es saku, par Hirosimu». Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe

Šādu nosaukumu rosīgā Preiļu fotogrāfa Igora Pliča fotogrāfiju albumam savulaik izdomāja draugs, režisors Jānis Streičs. Tagad fotomeistara mīlestība pret savu profesiju materializējusies grāmatā par 344 kolēģiem. Latgale ir vienīgais Latvijas novads, par kuru iznācis šāds enciklopēdisks vākums

Vecu lietu slimības blaknes. Mana sieva ir daktere, viņa teica — šai slimībai zāļu neesot. Arī mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kad apskatījās, tā mazliet indīgi paziņoja: «Pliča kungs, vajag kaut ko vienu,» Igors Pličs (68) pašironiski nosmej. «N-tās kolekcijas! To sauc arī par Pļuškina sindromu. Pļuškins ir tas, kas kaut ko ierauga un velk pie sevis. Šajā ēkā ir 700 kvadrātmetru un nav nevienas istabas, kur nebūtu kaut kas ar senlietām saistīts. Un par katru lietu ir stāsts.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu