Savu pirmo komerciāli veiksmīgo IT projektu programmētājs Pēteris Caune īstenoja, vēl būdams vidusskolnieks. Tagad viņa pakalpojumus izmanto vairāk nekā 18 tūkstoši klientu
Ideja izstrādāt serveru procesu pieskatīšanas rīku Pēterim Caunem radās pirms septiņiem gadiem. Pamudinājums nāca no gluži ikdienišķas profesionālas vajadzības: «Meklēju servisu, kas atsūta ziņu, ja serverim rezerves kopiju taisīšana vai iknedēļas e-pastu izsūtīšana nobrūk. Kā jau bieži gadās, piedāvājums ir, bet ne tāds, kādu gribētos. Turklāt cenas izskatījās pārspīlētas salīdzinoši vienkāršam pakalpojumam. Kāpēc nepamēģināt uztaisīt lētāk?» nosprieda Pēteris un sāka ķimerēties.
Sākumā Pētera izstrādātais risinājums Healthcheks bija tāds hobija projekts. Pats izstrādāja, lietoja un bija arī sava produkta kritiķis, izvērtējot, kas programmā strādā un kas vēl pilnveidojams. Pirmie klienti to lietoja bez maksas. «Uztaisīju un piedāvāju visai pasaulei — ja patīk, ņemiet!» ar diriģenta žestu savu garabērnu neredzamajam klientu kopkorim raida Caune. «Šis ir atvērtā koda projekts, mana programmatūra ir brīvi pieejama, un katrs to var lietot bez maksas. Ar vienu nosacījumu — ar tās uzturēšanu ir jātiek galā pašam. Ja gribas pilnu servisu — bojājumu novēršanu jebkurā diennakts laikā, jaunu drošības ievainojumu lāpīšanu, konsultēšanu vai citus pakalpojumus —, ir abonēšanas maksa.»
700 latu motivācija
Pētera bērnība pagāja laikā, kad jautājums, kā atiestatīt atvasi no viedierīces, neraisīja vecākos trauksmi. Lielā aizraušanās viņam bija grāmatu lasīšana, un īpašā cieņā bijuši piedzīvojumu un fantastikas literatūras plaukti. Ar bibliotēku veiksmīgi konkurēja mammas darbavieta, Valmieras skaitļošanas centrs, kurā bija datori kārtīga skapja lielumā. Vienā stāvā, kur notika datu ievadīšana, varēja kaut ko uzrakstīt un pēc tam iet uz otru stāvu, lai saņemtu izdrukātu tekstu ar visām gramatikas kļūdām.
«Pamatskolas pēdējās klasēs mūsu lauku skolā Burtniekos parādījās pirmais dators. Visi gribēja tam piekļūt — pārsvarā, lai spēlētu spēlītes. Tāpēc bija noteikumi — lai tiktu pie datora, bija jāpilda uzdevumi programmēšanā. Piedzīvojumu literatūru nomainīja IT grāmatas. Tās konspektēju un, kārtīgi sagatavojies, gāju uz skolu stundu pirms mācību sākuma, lai tiktu pie datora un mēģinātu uztaisīt paša izdomātas spēlītes,» pirmos soļus programmēšanā atceras Caune.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.