Teātris izrādi pieteicis kā 8. aktierstudijas darbu, proti, galvenajās lomās ir vairāki bijušie kursabiedri — tikai šie aktieri ir ļoti atšķirīgi, un to īpaši redz bērnu lomās. Foto — Mārtiņš Vilkārsis.
Kāpēc igauņiem nozīmīgais stāsts nav kļuvis par mūsējo?
Rakstnieka Oskara Lutsa Pavasaris esot viena no svarīgākajām igauņu grāmatām. Latviešiem tas nav labi pazīstams, tomēr, domāju, daudzi saklausīs teksta intonāciju un kodus, atliek tikai iedomāties Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu. Lutsa darbs sarakstīts 1913. gadā, Jaunsudrabiņa — 1914. gadā, abi stāsta par bērnību. Par autoru bērnību 19. gadsimta nogales Baltijas laukos, bet svarīgāk — par bērnības sajūtu.
Bērnu grāmatu netrūkst, katrai paaudzei ir vesels blāķis. Bet Jaunsudrabiņa popularitāte Latvijā (riskēšu minēt — Lutsa Igaunijā) slēpjas tajā, ka viņš raksta par bērnu, nevis laiku. Dzīves apstākļi mainās, paliek mūžīgais — pārdzīvojumi, kam iziet cauri visu paaudžu bērni, pieredzes, pasaules atklāšana. Gaišums un tīrība, kam katrs grib pieskarties atmiņās, kad dzīve neizbēgami saduļķojusies.
