Dzīvot interesanti

Kinozinātnieks Viktors Freibergs uzrakstījis Viktora otro grāmatu. Tā vēsta par zīmēm, kas slēpjas kino. Kino ir Viktora glābiņš no paša raizēm

Ar kinozinātnieku, nu jau divu grāmatu autoru, tiekamies Zoom. Gan pandēmijas, gan veselības dēļ Viktors Freibergs lielāko daļu laika atrodas mājās. Tiešsaistē vada lekcijas studentiem Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un tiešsaistē tiekas ar cilvēkiem. Tikai reizi mēnesī aizbrauc pie savas dakteres, ķīmijterapeites Ievas Vaivodes. Pirms gadiem atklātā slimība — retas formas vēzis — atkal sarosījusies, taču kinozinātnieks negrasās padoties. Burtiski tikko iznākusi Viktora otrā grāmata, kurā iztirzāta 31 zīme jeb kino simboli 248 filmās.

Interesanti, ka sarunas laikā kā tādā filmas kadrā fonā esošajā spogulī pēkšņi parādās suns. Spoguļa tēmu kinozinātnieks aprakstījis jo plaši, taču par suņa tēlu gan Freiberga grāmatā nav rakstīts nekas. «Suni Teodoru meita atveda, kad tas bija pavisam maziņš, bija domāts, ka tas tāds arī būs, bet izauga liels vilks,» saka Viktors. 

Teodors viņu uzskata par savu saimnieku un draugu. Un pieprasa nedalītu uzmanību. «Bet vai tad to negribam mēs visi? Vieni uzņem filmas, citi raksta grāmatas,» ironiski nosaka Freibergs.

Kā jums šķiet — vai mēs bieži pamanām kino rādītās zīmes? Pats grāmatā rakstāt — tikai pēc vairākkārtējas kādas filmas noskatīšanās ieraudzījāt to, ko sākumā nemaz nepamanījāt.
Jā, grāmatā runāju par Andreja Tarkovska Spoguli, kas vispār ir ārkārtīgi sarežģīta filma, viena no manām mīļākajām. Noskatoties filmu vienu reizi, mēs pamanām stila iezīmes, nozīmīgus tēlus, mazliet sākam saprast filmas varoņus, bet, lai iedziļinātos, jāskatās vēl un vēl. No pēdējā laika filmām man patika Džeinas Kempiones Suņa vara. Noskatoties to pirmoreiz, radās ļoti daudz jautājumu, kas lika skatīties atkārtoti.

Interesanti — ja cilvēks trenēts skatīties filmas un saredzēt zīmes, viņš tās dažkārt redz arī tur, kur to nemaz nav. Bet esmu priecīgs, ka pēc manām lekcijām diezgan daudzi studenti teikuši, ka nu skatās filmas pavisam citādi un mēģina saskatīt izmantotos līdzekļus — klusumu, mūziku, krāsas — un veidot savu filmas redzējumu. Ceru, ka arī grāmata palīdzēs uz filmām paskatīties citādi. Un visburvīgākā ir pirmā filmas skatīšanās reize — tad nevajag meklēt zīmes, bet ļauties kino burvībai.

Grāmata izdota par saziedotiem līdzekļiem.
Grāmatu jau sen biju uzrakstījis, mani safotografēja, visu samaketēja, bet naudas izdošanai nebija. Man īsti negribējās, lai šī grāmata paliek tikai digitālā versijā. Grāmata datorā nav īsta grāmata. Pateicoties projekta vadītājai Agnesei Zeltiņai, grāmatu ielika Projektu bankā, un pārsteidzošā veidā naudu savāca nepilnās divās nedēļās.

Grāmatu ar visu autogrāfu varēja nopirkt jau pirms publicēšanas. Galu galā man nācās parakstīt 280 grāmatas, kas nebija viegls process — rakstīju pusotru dienu.

Pēc iepriekšējās grāmatas Kinomāna slimības vēsture tapa skaidrs, ka jūsu cīņa ar vēzi turpinās. Kā jūtaties šobrīd?
Pēdējās analīzes bija ļoti sliktas, un nu es paļaujos uz jaunajām zālēm — ķīmijterapijas tā dēvēto otro līniju. Terapija ir diezgan smaga, tāpēc es reizēm tā lēnīgi runāju. Jālūdz Dievs, lai jaunās zāles palīdzētu. Pagaidām vēl nezinu, kāda ir to iedarbība, februāris būs izšķirošais.

Tā ir taisnība, ka jaunās zāles ir ļoti dārgas un jums šobrīd nesamaksājamas?
To cena ir no 3000 līdz 6000 mēnesī, to vienkārši nevaru pacelt. Bet nekādus ziedojumus es vairāk negribu, man šķiet — cilvēki jau tā man ir pārāk daudz palīdzējuši. Kāpēc kādam visu laiku mani ir jāglābj?! Ja es pats nevaru izglābt, tad… neko. Un var jau būt, ka nemaz nepalīdzēs. 

Bet tomēr ticu, ka būs labi. Es nevaru iedomāties, ka man kādu dienu pasaka — jā, ziniet, jums tagad gads vai pusgads palicis. Gan jau neviens man neko tādu neteiks. Bet šis ir pēdējais variants, citu vairs nav.

Bet es neesmu fatālists, man nav sajūtas, ka pasaule jūk, brūk un viss ir pagalam. Jā, tagad nav viegli, bet es turpināšu strādāt. Man nepatīk pamest darbu. Lai cik grūti arī reizēm būtu darbā — tagad ir sesija, jālasa daudz darbu, priecē apziņa, ka vēl kaut ko varu izdarīt. Spēka jau, protams, ir stipri mazāk. Bet to jau arī man teica, ar to jārēķinās.

Dažu gadu laikā jau esam pieraduši pie Covid-19 un pie tā, ka vīruss mūs nemitīgi apdraud. Vai var pierast arī pie vēža?
Pierod pie tā, ka ir te sliktāk, te labāk. Bet visu laiku kaut kas par slimību atgādina. Tagad man divas vai trīs dienas vēl jādzer tabletes, un tad nedēļa ir brīva. Citādi organisms to neizturēs. Jā, tās visas ķīmijterapijas tabletes nezin kāpēc ir brūnā krāsā. Varēja taču uztaisīt krāsainas, kā M&M’s, lai būtu prieks iedzert tabletīti. Bet šīs ir tādā kā padomju laika grīdas krāsā. Vismaz paciņa ir smuka, sarkanīga.

Bet laikam jau taisnība, ka pierod pie visa. Varbūt palīdz tas, ka man ir ļoti laba daktere — ķīmijterapeite Ieva Vaivode, viņa visu laiku lasa, atrod ko jaunu, izdomā kādu risinājumu. Brīnišķīga ārste, ļoti profesionāla. Varu tikai pateikt, ka man ar ārstiem ir paveicies — neviens, pret kuru man būtu nepatika vai aizdomas.

Esmu gan sastapies arī ar tādiem, kuriem ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek. Pasēdi piecas minūtes, parunā, un viss, ejiet! Bet tādu nav daudz. Galvenais pašam nesākt ņerkstēt. Kā man teica viens ārsts — nāk pie viņa visādi, kas čīkst, ņerkst un vaimanā. Bet tas vien jau tevi nolemj, ka noskaņojies — es nabadziņš, viss ir beidzies. Es mēģinu turēties, cik varu. Iziet vismaz pagalmā pastaigāt.

Papildu stresu rada arī omikrons. Atverot jebkuru ziņu portālu, parādās cipari, kas šodien vispār ir katastrofāli. Esmu veicis pilnu vakcināciju, uz to ir zināma paļāvība. Mans organisms ir piebāzts ar ķīmiju, varbūt tas arī vīrusam nepatiks. Ceru, ka vīrusam nepatīk šāda vide. Jā, dzīve sagriezusies pilnīgi šķērsām.

Lai par to visu laiku nedomātu, katru vakaru mēģinu noskatīties vismaz vienu filmu. Svētku laikā televīzijā noskatījos visus trīs vecos Fantomasus, atcerējos jaunību. Man ļoti patika, kaut arī nebija vairs tik smieklīgi un tik bailīgi kā kādreiz. Manā jaunībā šī filma bija atļauta tikai no 16 gadu vecuma, bet es biju jaunāks un katru reizi baidījos, ka mani neielaidīs kinoteātrī. Taču tāda reize nepienāca.

Kas jūs savulaik saslimdināja ar kino?
Mazliet par agru, neatceros gan, cik man bija gadu, noskatījos Andreja Tarkovska Ivana bērnību. Tā filma mani vienkārši satrieca, es trīs dienas nevarēju nomierināties. Tāpat arī Sergeja Paradžanova Aizmirsto senču ēnas. Kaut kas mani vilināja, nekāda racionāla motīva jau tur nebija. Man šķita — tas ir tik suģestējoši, tik atšķirīga pasaule, ko ieraugi.

Vēl nemācījos vidusskolā, kad ar tēvu gandrīz katru svētdienu gājām uz kino. Dažkārt gan bija grūti atrast, ko skatīties. Bet ik pa laikam parādījās kaut kas ļoti labs un negaidīts. Piemēram, Mikelandželo Antonioni Profesija reportieris. Tā bija pavisam cita pasaule. Piemēram, šīs filmas darbība notika Barselonā, kur redzama Gaudi arhitektūra. Tas bija tik atšķirīgi no tā, kā mēs dzīvojām! Tas šķita īpašs ceļojums uz vidi, kurā nekad nenokļūsi.

Kuras filmas jūs pēdējā laikā piesaistījušas?
Jaunās filmas skatos tikai tajā gadījumā, ja kāds stāstījis, ka filma ir laba vai arī es zinu režisoru. Jau minētā Džeina Kempione ar Suņa spēku, noskatījos arī Paolo Sorentīno Dieva roka. Tāpat man ļoti aktuāla likās filma Neskaties augšup par komētu, kas tuvojas. Tajā nav nekā, kas raksturīgs katastrofu filmām — parasti tajās civilizācija saņemas, visas naidīgās valstis sadodas rokās, savāc ieroču arsenālu un sašauj komētu. Šeit ir stāsts par ko pilnīgi citu, neatklāšu par ko, citādi nebūs interesanti skatīties.

Ir tādi vakari, kad man ļoti patīk skatīties film noir — 40.—50. gadu amerikāņu melnbaltās filmas par eksistenciālām tēmām. Dažkārt tajās ir laupīšana, slepkavības, bet nav dramatisku skatu. Ievēroju — cilvēku sašauj, bet asinis viņam netek. Tas man liekas tā saudzīgi pret skatītāju.

Man biežāk patiktu skatīties komēdijas, bet mūsdienās lielākā daļa ir muļķīgas. Tad jāmeklē 30. gadu filmas. Tajās dialogs pats par sevi ir tik asprātīgs! Lieliska filma ir Lielā pastaiga, kuru gan var laiku pa laikam noskatīties. Luijs de Finess ir tik dažāds savās lomās. Viena no labākajām filmām ir Oskars. Šobrīd vairs tik histēriski nereaģēju, bet tad, kad viņš pēdējā epizodē domāja, ka beidzot dabūjis savu čemodānu un izvilka krūšturi, es kinoteātrī no smiekliem kritu nost no krēsla. Tā enerģija, ko viņš savās filmās ielika, bija brīnišķīga.

Kādas jums ir attiecības ar latviešu filmām? Kas labs radīts pēdējā laikā?
Savulaik, pirms 10 gadiem, par latviešu kino biju ļoti skeptisks. Latviešu kino bija žanriski ļoti šaurs — vai nu eksperimentāls, vai arī par vēsturi. Dialogā bija liela samākslotība, un tas man traucēja. Bet tagad ir jauna režisoru paaudze, kas rada daudz ko interesantu. Gaidu, piemēram, Signes Birkovas jauno filmu Lotus. 

Esmu stiprs Viestura Kairiša Pilsēta pie upes atbalstītājs. Toreiz bija kašķi ar vēsturniekiem, ka filma nav precīza, taču pat dokumentāls kino var būt interpretācija un manipulācija. Simboliskais līmenis, kurā filma darbojas, man šķiet ārkārtīgi nozīmīgs.

Man stipri patika un aizrāva Lailas Pakalniņas Ausma, kuru redzu kā vienu no pēdējo gadu izcilākajām filmām. Arī viņai klupa virsū, ka tā jau nemaz nebija. Skaidrs, ka tā nebija, jo nav jau stāsts par to, kā bija, bet par izjūtām. Filmas darbība notiek vēsturiskā posmā, kas atspoguļo konkrētas cilvēciskās vērtības un attiecības. Un ko tad lai dara ar tādu filmu kā Taika Vaititi Trusis Džodžo? No vienas puses, groteska komēdija, no otras puses, kaut kas traģisks. Komiskais elements tik ļoti kontrastēja ar traģisko, ka traģisko uztvēru daudz dziļāk.

Patika arī Alises Zariņas filma Blakus. Ļoti godīgi uzņemta filma. Tāpat arī Signes Birkovas Uguns aplis. Man šķiet pilnīgi nepieņemami apgalvot, ka filma ir slikta, jo dzīvē tā nenotiek. Pirmkārt, kurš zina, kā dzīvē notiek? Paņemam britu gleznotāja Frānsisa Bēkona gleznas. Paldies Dievam, ka dzīvē tā nenotiek!

Gaidu arī dokumentālās filmas, piemēram, Ivara Zviedra filmu par situāciju Covid-19 zonā slimnīcā. Es nekad tur neietu, tas ir ļoti drosmīgi. Pirmkārt, mani neviens nedabūtu skafandrā, jo man ir klaustrofobija. Otrkārt, es neietu zonā, kas ir tik bīstama. Savā ziņā tā ir dokumentālista sūtība, bet ne jau katrs to var.

Katrā ziņā šobrīd Latvijas kino ir atzīstamā līmenī.

Ja jums būtu jāuzņem filma par sevi, kas tajā būtu?
Tas nu gan ir pārsteidzošs jautājums! Es laikam nemaz negribētu par sevi uzņemt filmu. Bet, ja vajadzētu… galvenais — es negribētu būt sasodīti pretīgs personāžs. Un tas noteikti nedrīkstētu būt biogrāfisks stāsts. Naratīvam būtu jābūt ahronoloģiskam un pēc iespējas vizuālam, bez lieka skaidrojuma un tekstiem.

Laikam centrētos uz bērnību. Varētu iekļaut to, kā, 1. klasē ejot uz skolu, no rītiem mazgāja, laistīja ielas, kas vairs nenotiek.

Vēl es iekļautu fragmentu no tā, kā mēs studiju laikā no Rīgas braucām uz Valmieru skatīties izrādi, kurā dziedāja Inese Pabērza no Menueta. Aizbraucām, bet nenojautām, kā tiksim atpakaļ. Tāda pilnīga brīvība un bezrūpība, ko es šodien vairs nespētu izbaudīt. Man vajadzētu zināt, kur es palikšu pa nakti un kā tur izskatās. Bet toreiz… Grupas biedre satika kādus pazīstamus cilvēkus — man nav ne jausmas, kas tie tādi bija —, un mēs palikām pie viņiem. Vilciens uz Rīgu bija ap pieciem no rīta, un mēs jau ap četriem devāmies uz staciju, braucām pilnīgi tukšā vilcienā. Vēlāk to pašu izrādi noskatījos Rīgā, bet tas vairs nebija tas. Vairs nebija ceļojuma un piedzīvojuma garšas.

Ak, jā, mums uz Valmieras izrādi nemaz nebija biļešu. Bijām turp aiztriekušies uz dullo. Tad no vecās teātra ēkas, necilas koka mājas, iznāca laukā kāds kungs — esmu pārliecināts, ka tas bija Pēteris Lūcis — un mēs viņam vaicājām, kur var nopirkt biļetes. Viņš pabrīnījās, kā tad mēs pēkšņi sadomājām atbraukt no Rīgas, un mums šīs biļetes sagādāja. Tādi mirkļi saglabājas atmiņā.

Varētu arī kaut ko no maniem piedzīvojumiem Maskavas universitātē. Viena no šausmīgākajām manā mūžā bija diena, kad tika nodrukāts mans autorreferāts, disertācijas īsais variants. Kad tas bija iesiets, gāju pie savas doktora darba vadītājas. Pirmais, ko viņa apskatījās — vai titullapā ir pieminēta viņa, bet es biju izlaidis viņas vārdu. Viņa uz mani paskatījās un teica — labi, ka mēs neesam freidisti. Bet es zinu, ka viņa bija totālākā freidiste un domāja, ka es viņu ienīstu.

Kaut kādā veidā man gribētos iepīt dzimto Madonu, taču neviena tuvinieka tur jau vairs nav. Viena no bērnības spilgtākajām sajūtām ir siltie vasaras vakari, kad krēslojot bija jūtama naktsvijolīšu smarža. Tādi mazi ziediņi, bet vakarā tā smaržoja. Noskaņa bija tāda… bezgalīga, vilinoši fascinējoša. Var jau būt, ka esmu to izdomājis, bet, ja mani aizvestu uz māju, kur mēs dzīvojām, es varētu parādīt, kurā vietā auga naktsvijoles. Tā man palikusi atmiņā kā viena no bērnības smaržām, ap kuru daudz kas centrējas.

Jā, kaut kā viss ap bērnību centrējas. Līdzīgi kā filmā Spogulis, kur Inokentijs Smoktunovskis saka — kad viņš bija mazs puika un pa vasaru dzīvoja lauku mājās, viņš jutās drošs un bija sajūta, ka viss vēl tikai priekšā. Un ir sajūta, ka viņš ir absolūti pasargāts. Jā, tā sajūta arī manī palikusi — ka esmu absolūti pasargāts.

Grāmatā pieminat instalāciju ar spoguļiem Londonā Nomoda sapņi ar Kubriku. Kad fotografējāties šajā zālē, vēlāk bildē nevarējāt atšķirt, kurš esat īstais jūs un kurš spoguļattēls. Vai dzīvē arī dažkārt bijusi sajūta, ka vairs nezināt, kurš ir jūsu īstais es?
Burtiskā nozīmē — ne.

Runājot plašākā kontekstā, mani mazliet nogurdinājušas sarunas par cilvēka identitāti. Studentiem arī esmu teicis — dzīvei nav jēgas. Dažas meitenes saskuma — kā tā? Bet tās ir divas atšķirīgas lietas — vai dzīvei ir jēga un vai dzīvot ir jēga. Par to, ka ir jēga dzīvot, vispār nav runas. Bet kāda jēga ir dzīvei? Runa ir tikai par to, kā atrast savas dzīves misiju, dzīvi nodzīvot interesanti. Tas gan ir katra cilvēka ziņā — meklēt, kas sagādā prieku, baudu. 

Un runa jau nav tikai par vienu atbildi. Kādam patīk uzņemt filmas, citam sagādā baudu ēst gatavošana. Bet varbūt abas divas. Uz priekšu! Varbūt tāpēc, ka esmu kļuvis jau stipri vecs, mani šis jautājums nodarbina aizvien vairāk. Man bail pēdējos gadus nodzīvot ar tukšuma sajūtu, ka nevienam neesmu vajadzīgs, ka es vairs neko nevaru izdarīt. Ka man jāstāv un jānoraugās, kā viss aizrit manu acu priekšā. Kā filma, kas mani garlaiko un kurā es nepiedalos. Tāpēc būtiski meklēt gandarījumu. Tad arī manāms laimes sajūtas uzzibsnījums — tā nevar būt konstanta. Nenodot savas intereses, neliekuļot, nemelot. Tas viss ir ļoti būtiski.

Lai par kuru tēmu jūs runātu, vienmēr cauri laužas diezgan melns humors. No kurienes jums tas?
Daļēji, man šķiet, no tēva. Kādreiz pie viņa draugi brauca spēlēt novusu, un visi vienmēr jokoja. Tas gan nebija melnais humors. Man melnais humors savā ziņā ir izdzīvošanas jautājums. Dažkārt cilvēki vaicā — kā tu vari tā smieties par to un šito, tas taču ir tik nopietni? Bet es ļoti balstos uz britu rakstnieka Mārtina Eimisa teikto — ar smiekliem padzīt no savas dzīves skatuves visas likstas. Tas man lielā mērā ir palīdzējis pēdējos 12 gadus. Ja es uz to, kas noticis, raudzītos ar fatālismu un kā fatālists… Dažkārt dažas situācijas Onkoloģijas centrā man šķiet ļoti komiskas, pārvēršot situāciju par absurda teātri.

Vai humors palīdz pārvarēt bailes? No vīrusa, no politiskās situācijas…
Neapšaubāmi, ir jāzina un jāņem vērā fakti. Ir svarīgi tos uztvert nopietni, bet… Pat vislielākās šausmas ir iespējams pārvērst, neteiksim — par spēli, bet citādu stāstījumu vai diskursu. Līdzīgi kā Roberto Beninji filmā Dzīve ir skaista. Lai gan filma mani sevišķi neaizrāva, tās doma patīk — pat vissarežģītāko situāciju ir iespējams pārvērst spēlē. Galvenais varonis spēja pārvērst visu par farsu, tajā pašā laikā paspilgtinot nopietnu politisku problēmu.

Arī šobrīd attiecībās ar kaimiņvalsti novērojama nopietna politiska problēma, kas draud izvērsties nepatīkamās sekās. Studentiem teicu: jūs varat braukt, es — jau vecs cilvēks — palikšu tepat. Sēdēšu tranšejā! Kaut gan — kurš tad mani ņems… Labi, tas ir pārspīlēts. Bet ir daudz komēdiju gan par karu, gan citām traģiskām situācijām, kas ļauj saprast, cik spēcīgs tomēr ir cilvēka gars un ka tas nav tik viegli salaužams. Ja vien paši nepakļaujamies, mūs, iespējams, nemaz nevar tikt viegli iznīcināt.

Janvārī atceramies barikāžu laiku. Tas arī bija liels pārbaudījums cilvēkiem. Viņi pēkšņi kļuva tik saliedēti, gatavi uz visu, lai nepieļautu šausmas. Atceros, toreiz raidstacijas ziņoja, ko darīt, ja Rīgā ienāk tanki. Vajagot dabūt mazus magnētiņus un sabērt stobros, jo tanks tad nevarot vairs izšaut. Bet man nebija to magnētu, un es nezināju, kur dabūt. Tas bija pārbaudījumu laiks.

Šobrīd esam iestiguši pārmērīgā pašapmierinātā labklājībā — man te riebjas, kam man to vajag… Nevienam jau nav aizliegts aizbraukt, to var darīt. Bet tad vēlāk nevajag skriet atpakaļ un teikt, kā es tur, no tālienes, par jums piedomāju. Varbūt pārbaudījumi ir tikai loģiskas sekas mūsu pašapmierinātībai.