Kā audzēt mežu, lai cilvēka mūža laikā tas dotu peļņu vairākas reizes

Ilustratīvs attēls
Aldis Stūriška

Zemnieki mēdz smieties par mežsaimniekiem, minot – kas gan tā esot par saimniekošanu, ja ražu novāc reizi trīsdesmit vai četrdesmit gados. Taču attieksme sāk mainīties, jo arvien lielāka vērtība tiek piešķirta tam, ka mežsaimnieki savāc ogļskābo gāzi no atmosfēras, nevis rada jaunu.

Ir arī otrs faktors, kas smiekliem liek apklust – proti, efektīvi saimniekojot un pareizi kopjot mežu, summāro ieguvumu no meža trīsdesmit gados var iegūt apmēram tādu pašu kā no tādas pašas platības lauksaimniecības zemes. Kā to darīt pareizi? Mana gandrīz trīsdesmit gadu pieredze mežsaimniecības jomā liek atzīt, ka vienotas atbildes nav. Jautājumu sarežģī, ka apstākļi var būt daudz un dažādi – tā var būt pamesta un aizaugusi lauksaimniecības zeme, var būt meža izcirtums, var būt vēl kas cits. Pieņemsim, ka runa ir par pamestu un aizlaistu lauksaimniecības zemi, kuru esam nolēmuši apstādīt ar mežu. Populārākās izvēles pašlaik laikam būtu priede, egle un bērzs.

Ko tieši stādīt – to noteiks vietējie apstākļi un augsnes tips, bet visvairāk – pārnadžu, proti, stirnu, briežu un aļņu, daudzums reģionā.

Ja pārnadžu ir daudz, tad priedes audzēt būs gandrīz neiespējami, jo pārnadži visu nopostīs, kā tas, piemēram, ir Gaiziņa un Vietalvas apkārtnē. Tātad paliek egle vai egle jaukta ar bērzu. Atmaksājas pirkt selekcionētu stādīšanas materiālu, jo tāds aug ātrāk, taču, ja mežsaimnieks nespēs to nosargāt no pārnadžiem, tad rezultāts būs pat sliktāks nekā no neselekcionēta vai dabīgā ceļā ieauguša  stādmateriāla, jo selekcionētie stādi ir saldāki un dzīvniekiem garšo labāk. Kritiskākie ir pirmie daži gadi, kad mēdz būt pat gadījumi, kad jāliek jaunaudzei apkārt žogs, lai visu nenoēstu, vērts izmantot arī visus pārējos dzīvnieku atbaidīšanas paņēmienus, sākot ar aitas vilnu un plastmasas sietiņiem ap katru kociņu un beidzot ar speciālajiem līdzekļiem, ko uzklāj katram kociņam – šis sakot, pirmajos gados mežsaimniekam jāiegulda milzu darbs.

Stādām bieži – par trešdaļu vai līdz pusei biezāk nekā iesaka Valsts mežu dienesta rekomendācijas – egli 3000 stādus uz hektāru, priedi – ne mazāk kā 4000, bērzu – 2500. Šāda  taktika saistīta gan ar dzīvnieku un kukaiņu aktivitāti, gan arī ar to, ka nebūt ne visi stādi veiksmīgi ieaug un attīstās. Personiski esmu piedalījies eksperimentos, kad auglīgā zemē tiek stādīti ap 6000 egļu stādi uz hektāru un bez kādas īpašas kopšanas 40 gadu vecu audzi cirtuši kailcirtē, iegūstot no hektāra apmēram 430 m3,  no kuriem egles sīkbaļķi sastāda līdz 70 procentus, kas ir ļoti labs rādītājs. Pastāv arī citāda metode – stādīt reti, lai visam piekļūst saule, šādi ietaupot stādīšanas materiālu. Tomēr mana pieredze neļauj to ieteikt – stādīšanas materiāla ietaupījumi ir minimāli, bet šādi veidotas audzes attīstās kroplīgi – aug sānu zari, koki ir zaraini. Izskatās skaistāk, bet raža no šādas audzes būs mazāka.

Vēl viens faktors, kuru vērts ņemt vērā ir tas, ka mūsdienās grūti atrast meža stādītājus, kas gatavi strādāt un paveikt šo darbu kvalitatīvi – zeme, ap katru stādu pareizi jāpiemin ar kāju, lai ziemā sals  neizcilā stādiņu vai pavasara saule neizkaltē saknītes. Savulaik mēdzām izstādēs smieties  par skandināviem, kas ar divdesmittonnīgu ekskavatoru demonstrēja piecu līdz desmit centimetru garu stādiņu bakstīšanu zemē, bet jāatzīst, ka tagad esam nonākuši tajā pašā situācijā – ekskavators izdara visu pareizi un akurāti, par cilvēku to var teikt ne visos gadījumos.

Septiņu līdz desmit gadu vecumā, dažreiz ātrāk veic pirmo audzes kopšanu, noskaidro kāds reālais koku sugu sastāvs izveidojies – vai izaudzis tas, ko stādījām vai arī iespiedušās invazīvās sugas – baltalksnis, apse, kārkls u.c.

Ja stāda pietiekami blīvi, tad arī invazīvajām sugām ienākt grūtāk. Audžu kopšanai vispār jāpieiet uzmanīgi un noskaidrojot vietējos apstākļus. Piemēram, ir pietiekami daudz piemēru, kad  veicot kopšanu apšu jaunaudzē, apse protams sāk augt labāk, bet tūlīt pat klāt ir arī alnis, kuram koptā audzē iekļūt ir daudz vieglāk, un visu noposta.

Nākošais meža kopšanas posms ir retināšana, lai kokiem piekļūtu saule. Kad tā jāveic, atkarīgs no koku sugas un audzes stāvokļa, vienotas receptes nav. Egļu audzēm jāskatās, kad sāk atmirt un nomelnēt apakšējie zari – tad jāķeras pie retināšanas. Par agru retināt arī arī ir slikti – tad veidojas tā pati situācija, kas reti stādītām audzēm, par kuru jau teicu. Vislabāk retināt pa posmiem – paretina vienu gadu, skatās kā attīstās, tad atkal nākošajos gados utt. Būtu ieteicams saņemt pieredzējuša speciālista padomu, vietējais mežzinis vairumā gadījumu būs pirmais, kam prasīt padomu. Var meklēt arī padomu profesionālos mežsaimniecības uzņēmumos, tikai jāsaprot, ka tiem bieži vien ir savas komerciālās intereses.

Kad audze izretināta, tad visā turpmākajā laikā lielākais mežsaimnieka ienaidnieks labas ražas iegūšanai no meža parasti ir mežsaimnieks pats. Cilvēku, kas spēj atturēties no kārdinājuma nozāģēt mežu ātrāk vai nepārdot, ir maz. Tā pat nav alkatība – mēs neesam bagāta tauta, bet vajadzības un apstākļi dzīvē ir dažādi.

Pacietībai un pareizai kopšanai mežu audzēšanā ir liela nozīme – ja parastam kokam gadskārtas biezums būs milimetrs vai pusotrs, tad pareizi koptam kokam viena gadskārta var būt pat centimetru bieza, proti, runa ir par piecas līdz septiņas reizes lielāku pieaugumu. Divdesmitgadīgu audzi diez vai izdosies pārdot dārgāk nekā 2000 – 3500 eiro par hektāru, bet, sagaidot 35 gadu vecumu, meža hektāra vērtība varētu būt ap astoņiem tūkstošie eiro par hektāru – tātad apmēram četras reizes lielāka. Ja izdodas sagaidīt šādu audzes vecumu, tad ieņēmumi no hektāra sāk līdzināties lauksaimniecības ieņēmumu līmenim.

 

Autors ir Grantiņi1 valdes priekšsēdētājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu