Jaunais gads Rīgai sācies ar jaunu apņemšanos: izveidot zemo emisiju zonu (ZEZ). Daudzi, kas ir ceļojuši pa pasauli, ir šādas zonas jau sastapuši – tāda ir gan Londonā, gan Stokholmā un vēl ļoti daudzās pilsētās visā Eiropā. Zonas mērķis ir mazināt privātā transporta klātbūtni, ieviešot tam noteiktus ierobežojumus, parasti maksu, tādejādi samazinot privāto auto ietekmi, mazinot troksni un piesārņojumu.

Piemēram, Norvēģijas pilsētā Bergenā ir ieviesta maksa, kura variē atbilstoši dienas laikam un auto izmešu standartam. Tur par iebraukšanu pilsētas centrā ir jāmaksā arī elektroauto, iebraukšanas maksa ir no mazāk kā eiro līdz pat 5 eiro. Par iebraukšanu nav jāmaksā tiem, kuri ir reģistrējuši savu stāvvietu centrā. Lai gan Bergena ir ļoti atšķirīga no Rīgas, vienlaikus mums ir daudz kopīgā. Viņi pēdējos gados ir daudz ieguldījuši sabiedriskajā transportā, attīstot tramvaju un trolejbusu tīklu, tur nav metro tāpat kā Rīgā, iedzīvotāju skaita ziņā gan šī Norvēģijas pilsēta ir aptuveni trīs reizes mazāka, un ienākumu ziņā arī norvēģi ir stingri mums priekšā.

Vēl interesants piemērs ir kaimiņos esošā Stokholma. Tajā ZEZ zona tika ieviesta un saskārās ar lielu pretestību, vietējā pašvaldība izlēma, ka tas būs eksperiments. Pēc eksperimenta beigām sastrēgumi un piesārņoums atgriezās, un sabiedrības nostāja arī mainījās, cilvēki pieņēma ZEZ zonu un adaptējās tai!

Rīgā ir ļoti labvēlīgi apstākļi šādas zonas ieviešanai, tai ir dabīgs mūris – dzelzceļš – ar minimālu šķērsojumu skaitu, tādejādi ļoti liela pilsētas daļa jau pašlaik ir aiz mūra. Pie šī mūra veidojas sastrēgumi, kurus ZEZ varētu stingri mazināt.

Jautājums tikai, vai būs ko likt automobilitātei vietā? Ideāli būtu, ja zonai būtu pakārtots labs sabiedriskais transports, kā tas ir jau iepriekš pieminētajā Bergenā. Drīz būs jauni elektrovilcieni, tas palīdzēs, bet notiekošais Rīgas satiksmē gan raisa bažas. Reisu skaits mazinās, sabiedriskais transports stāv sastrēgumos kopā ar privāto, biļešu politika ir neatbilstoša mūsdienu prasībām, bet maršrutu tīkls nav pārskatīts kopš padomju laikiem.

Vēl ļoti svarīgi ir attīstīt veloinfrastruktūru. Lai tā pilnvērtīgi strādātu, ir nepieciešams veloinfrastruktūras tīkls un iespēja glabāt mikromobilitātes rīkus arī mikrorajonos. Šāds tīkls ļautu jau kovida apstākļos ērti un veselīgi nokļūt un pārvietoties ZEZ.

Ieguvēji no šīs zonas varētu būt zonā dzīvojošie. Acīmredzamais ieguvums ir samazinātais transporta apjoms, klusāka, tīrāka vide. Papildus tam ieguvumi varētu būt šķērssubsīdijas, kur iegūto naudu no iebraukšanas maksas novirzītu ielu centralizētajai tīrīšanai (arī ziemā) un laistīšanai, ārtelpu veidošanai un zaļināšanai, kā arī zonai atbilstošas multimodālas infrastruktūras izveidei. Šis ir iemesls veidot ZEZ robežas pēc iespējas plašākas, ietverot gan dzelzceļa loku, gan Vecrīgas aizsardzības zonu, gan dzelzceļa loku Pārdaugavā.

Zaudētāji, ja netiks veiktas strukturālas reformas Rīgas satiksmē, būs visi, kas nedzīvo ZEZ zonā. Arī autovadītājiem, kuriem nav vajadzības nokļūt ZEZ, var būt sarežģījumi, zona tomēr būs jāapbrauc. Mums par laimi, pēdējos 20 gados ir daudz ieguldīts auto infrastruktūras attīstībā, apbraukt ZEZ ir iespējams jau tagad. Tikai jāmazina ikdienas auto braucienu skaits, ko jau tagad veicina attālinātā darba iespējas.

ZEZ ir iespēja Rīgas pilsētvidei kļūt zaļākai, drošākai un veselīgākai, pamazām atgriežot gaismu tumšajos Rīgas logos.

Autors ir IT speciālists, Pilsētai cilvēkiem biedrs