Šonedēļ tviterī pamanīju zīmīgu foto — Maskavā pie Kremļa tūkstošiem demonstrantu, milzīga cilvēku jūra protestē pret armijas vardarbību. Grūti noticēt? Jā, bildēts ir 1991. gada janvārī, kad tauta vērsās pret brīvības cīnītāju apspiešanu Viļņā. Nekas tāds šobrīd nav iedomājams Putina vadītajā Krievijā, kur disidentus indē, bāž cietumos un psihenēs, bet «parastā tauta» ir propagandas TV nozombēta masa vai klusējošs vairākums, kas cenšas vienkārši izdzīvot. Skumji un biedējoši redzēt, ka laiks kopš PSRS sabrukuma, kas mūsu valstij nozīmēja nebijušas iespējas, viņpus robežas vairoja haosu, nabadzību un zaudēta diženuma grēmas. Iestrēdzis lēnajā Ukrainas karā un nupat nosūtījis armiju dzēst ugunsgrēku Kazahstānā, Putins kāpina likmes, izvirzot rietumvalstīm nereālas prasības par faktisku NATO demontāžu. No sirmgalvjiem, kas kara šausmas iezīduši ar mātes pienu, šajās nedēļās tik bieži kā nekad dzirdu — atmodušās senas bailes no kara. Tāpēc šajā janvārī, atceroties barikāžu upurus un Latvijas valstiskuma atjaunošanu, ir laiks padomāt, kā mums šodien jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti un brīvību.
Tikmēr cits neredzamais ienaidnieks jau ir Latvijā un strauji ceļ pīķi — omikrons vēršas plašumā. Šajā žurnāla numurā intervējam epidemioloģi Liliānu Civjāni, kura brīdina par šī kovida paveida bīstamību bērniem un smadzeņu darbībai. Labākais, ko varam darīt sevis pasargāšanai, — steigties pēc trešās potes un mudināt tuviniekus, kas vēl nogaida. Janvāra sākuma dati no slimnīcām ir pārliecinoši: balstvakcīnu saņēmušajiem risks nomirt no vīrusa ir 28 reizes mazāks nekā nevakcinētajiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.